Urkšķošās mežacūkas

- 7.Oktobris, 2022
Viedokļi
Laikrakstā

Rudens noteikti nav mans mīļākais gadalaiks. Tā ir pāreja uz ziemu, kad saproti, ka siltais, sau­lainais laiks ir beidzies.

Tā vietā nāk lietus, drēgnums, kokiem nokrāsojas lapas, kuras vēlāk nokrīt. Saldējuma kokteiļus nomaina siltas tējas krūze. Šis ir arī laiks, kad kavējos atmiņās, nezinu, kāpēc, bet rudens man ir tas laiks, kad atceros visu, kas ir bijis, pārdomāju arī citas lietas. Šodien dalīšos ar vienu no savām mīļākajām atmiņām no pusaudžu gadiem. 

Tas bija tāds pats rudens kā šis – drēgns, lietains, tikai pirms daudziem, daudziem gadiem, kad es vēl gāju pamatskolas 8. klasē. Viens puisis no draugu grupiņas uzrunāja mani uz haltūru nedēļas nogalēs. Daudz neuzzinot par to, kas būs jādara, piekritu, viņš teica – tad sestdien tiekamies mūsu ciema centrā, pie veikala. Bet piekodināja, lai braucu ar velosipēdu, jo būs vēl kāds gabaliņš jābrauc. Bijām piecu cilvēku grupiņa, un darbs, kas mums bija jādara – jāapmīda eglītes jaun­audzē. Tur zāle bija izaugusi tik gara, ka nātres citviet stiepās manā augumā. Skaidrs, ka eglītes zem tās zāles īpaši neaugtu. Tas nebija nekas grūts, īstenībā bija diezgan vienkārši – eglītes lielākoties sastādītas taisnās rindās, pamīšus viena otrai.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru