Uz kalniņa ziemas vakarā
Stacijas ielas republika ir pašpietiekama, itin kā būtu radusies un veidojusies paralēli pārējai Valmierai – ar savu vēsturi un likteni, ar savu stāstu, tāpat kā citi mikrorajoni. Garajai Stacijas ielai kā ar ķemmi rūpīgi nošķirtam, taisnam celiņam matos, pirms tos sapin divās bizēs, abās pusēs ir tai piederīgas lielākas un mazākas ieliņas.
Tajās vienlīdz labi sadzīvo pieticīgas «miera laiku» mājiņas ar zemeņu dobēm un zemām sētām, kas neslēpj un nesargā, un daudzstāvu ēkas kā milzu skudru pūžņi ar savu dzīvi un noteikumiem.
Laiks tur rit par pāris sekundēm lēnāk un klusāk nekā pilsētas centrā. Tikai reizumis no sliežu puses atskan lokomotīves svilpe kā sveiciens, vilcienam tuvojoties stacijai un atgādinot, kam par godu nosaukta lielā, garā iela. Klusos vasaras vakaros dažkārt ļoti tālu dzirdama pieaugoša un atkal tālumā izgaistoša, ritmiska klaudzēšana, kāda piemīt tikai vilcieniem. Pēc tam stacija apklust un iegrimst gaidīšanā. Neko citu jau tā neprot kā sagaidīt, pavadīt, sagaidīt, pavadīt…
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv