Vai šāds būtu Gerharda «klupšanas akmens»?
Igaunijas pavisam loģiskais piedāvājums – abām valstīm veidot kopēju iepakojuma depozīta jeb apmaksātas savākšanas sistēmu – atkal liek mūsu uzņēmējiem un politiķiem meklēt labskanīgus skaidrojumus tam, kāpēc Latvijā ievērojami labāk ir joprojām pieciest ar plastmasas pudelēm vai skārdenēm piemētātas grāvmalas.
Kaimiņvalsts piedāvājumu, ko izteicis tās vides ministrs Sīms Kīslers, lielā mērā nosaka zaudējumi, ko depozīta sistēmai rada igauņu «vodkas tūrisms» šaipusē un, iespējams, arī mūsu pierobežas iedzīvotāju «taras tūrisms» taipusē. Kaut par tādu pēdējā laikā nav dzirdēts. Pudeļu un bundžu savākšanas automātos nonāk arvien vairāk iepakojuma, par ko ķīlas nauda Igaunijas veikalos netika iekasēta. Ņemot vērā, ka šāda sistēma jau darbojas Lietuvā, būtu loģiski drīz vien izveidot vienotu Baltijas valstu taras savākšanas tīklu – jo triju valstu koptirgus, pateicoties RIMI un Maxima ekspansijai, sen ir realitāte.
Patiesā atbilde uz igauņu ierosmi ir pavisam skaidra: mūsu veikalniekiem un dzērienu ražotājiem nepatīk klapatas ar depozīta sistēmas ierīkošanu un tās uzturēšanas izmaksām, savukārt pārstrādātāji nevēlas palikt bez sava šķiroto atkritumu (bezmaksas) «krējuma» – viegli un izdevīgi pārstrādājamajām plastmasas pudelēm.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv