Valmieras cietums — pilsēta pilsētā. I
Pašiem sava skola, klases un darbnīcas, kur apgūt profesiju, angāri, kur strādāt, veikals, lai iepirktos, pirts, kur mazgāties, virtuve, kur gatavot ēst, un plaša ēdamzāle, kur baudīt maltītes. Vēl medpunkts, radošā māja, iekopts atpūtas stūrītis brīvā dabā, telpa, kur laulāties, arī kapela, ja gribas dzīvi pārdomāt. Tas viss rodams Burtnieku novada Valmieras pagasta Valmiermuižā, Dzirnavu ielā 32. Tā ir Valmieras cietuma juridiskā adrese.
Šajā adresē pašlaik savu dzīvesvietu «deklarējuši» ap 400 puišu un vīru. Kāds tur paliks vēl dienas, cits mēnešus, bet daudzi dzīvos gadiem. Pēc likuma viņi ir notiesātie, bet tautas valodā: cietumnieki, zeki un draņķi, kuri mātēm ir dēli, sievām vīri, māsām brāļi un bērniem tēvi. «Liesma» pabija ieslodzījuma vietā, par kuru saka, ka tā ir pilsēta pilsētā: savi noteikumi, ierobežojumi, pienākumi un iespējas.
Kārto putru, kas bijusi galvā
Kāda ir dzīve slēgta tipa cietumā, aiz dzeloņdrātīm apvītiem žogiem un klaudzošām metāla durvīm? Tur dzīvo tie, kas sodu izcieš par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem: slepkavas, laupītāji, narkotiku dīleri, izvarotāji, pedofili. Ar darbiniekiem un atnākušajiem viņi sveicinās, par pusdienu šķīvi saka paldies un stāsta, ko, brīvību zaudējot, ieguvuši. Kāds ticis pie izglītības, kāds apguvis ne tikai vienu, bet vairākas profesijas, kāds iemācījies būvēt buriniekus no koka, kāds gleznot, kāds saticis Dievu, ieklausoties Bībeles tekstā. Jā, to saka tie, kas situši, dūruši, pazemojuši, atņēmuši dzīvību. To saka arī tie, kas tikai aiz restēm laikam sapratuši, ka pasaule nav absolūts ļaunums.
«Vai cietumā var izaugt cilvēks? Jā, var,» tā Valmieras cietuma Sociālās rehabilitācijas daļas priekšniece Tatjana Ļudvikova, bet seko tiešs papildinājums: «Ir svarīgi, lai cilvēks ne tikai informāciju kā švamme uzsūc, bet arī to saprot, tāpēc man patīk, ka varu ar viņiem strādāt ilgāku laiku. Izglītība, nodarbinātība, radošās nodarbības, darbs ar psihologiem — tas ir resocializācijas process, kuram vairākas programmas, kuru laikā var iemācīties savākt to putru, kas bijusi galvā, sakārtot prātu un teikt, ko domā. Tik ilgi strādājam, lai notiesātais gribētu rakties savā galvā un meklēt atbildes: kāpēc grib dzīvot citādāk, kas pašam jādara, lai dzīvotu citādāk? Paša galvā ir jābūt tam klikšķim, jo no malas neviens dzīvi neizmainīs. Var tikai likt domāt, atbalstīt.»
PLAŠA TERITORIJA, kurā jau gadu desmitiem izvietots Valmieras cietums. Korpusos reiz sodu izcietuši pat 800 ieslodzītie vienlaikus, tagad, rekonstruējot ēkas, ieslodzīto skaits sarucis uz pusi. Večeslava Romanovska foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv