Redz, atkal man kā vēsturniekam gadījies misēklis, drīzāk gan nepilnība. Iepriekšējā Valmierietī, kad sāku tematu par pilsētas ūdenstorņiem, pieminēju tos ļaudis, kuri 1988. gada 18. novembrī bijuši klāt, kad ūdenstornī uzvilkts sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Šajā sarakstā paliek Visvaldis Skrastiņš, Edgars Luste un Inta Indriksone, viņiem klāt vēl minams Gundabs Putniņš. Pie tā tad arī paliekam! Tai pašā laikā man galvā nāk visnotaļ grēcīga doma, ka šeit varētu vilkt zināmas paralēles ar leģendāro augumā pasīkā Ļenas trimdinieka un vēlāk pasaules proletariāta vadoņa pirmajā komunistiskajā sestdienas talkā Kremļa pagalmā nesto baļķēnu – taisni brīnums, kur tajos pāris koka gabala metros varēja pieķert tie simti, kuri dzelžaini esot personīgi šajā misijā piedalījušies... Starp citu, dabūt karogu ūdenstorņa jumtā esošajā mastā nebūt nav viegls uzdevums – to man apliecināja vīrs, kurš aizvadītā gada nogalē pēc darbaļaužu vēlēšanās un attiecīga zvana uz Valmieras pašvaldību nomainījis veco, vēja sapluinīto karogu pret jaunu.