Valmierietis

VIK­TORS KAR­POVS jau ga­dus des­mit ir pen­si­jā. Bet jo­pro­jām vi­ņu ļo­ti dau­dzi sauc par Dak­te­ri. Un jau il­gus ga­dus viņš ir val­mie­rie­tis.

Val­mie­ras Vies­tu­ra vi­dus­sko­la, pa­gā­ju­šā ga­da de­cem­brī at­zī­mē­jot sa­vus 70 ga­dus, sko­las avī­zes spe­ci­āl­iz­de­vu­mā ie­pa­zīs­ti­nā­ja ar ab­sol­ven­tiem, kas mā­cās, strā­dā un dzī­vo da­žā­dās pa­sau­les vie­tās. Uz­ma­nī­bu pie­sais­tī­ja Za­ne Žu­ko­va Ada­mo­u. Vi­ņa no tā­lu­ma — Kip­ras — sa­vai sko­lai vē­lē­ja iz­aug­smi, jo­pro­jām sa­ti­cī­gas at­tie­cī­bas starp sko­lo­tā­jiem un sko­lē­niem un ne­kad ne­zau­dēt ot­ro mā­ju sa­jū­tu, jo Vies­tur­sko­la Za­nei ir ļo­ti spilgts pie­mērs tam, kā­das ir sir­snī­gas un at­mi­ņā pa­lie­ko­šas ot­rās mā­jas.

Tur­pi­nām ie­pa­zī­ties ar Val­mie­ras jo­pro­jām stra­tē­ģis­ki sva­rī­gā­kā til­ta in­te­re­san­tā­ka­jām dzī­ves epi­zo­dēm. Pēc ie­priek­šē­jā Val­mie­rie­tī pub­li­cē­tā Jaut­rī­tes Put­ni­ņas kun­dzes, va­rē­tu pat teikt, tā­da li­te­rā­ri/mu­zi­kā­la at­mi­ņu iz­klās­ta, šo­reiz tā vai­rāk uz­spie­dī­sim uz pre­cī­zām in­že­nier­zi­nāt­nēm!

Attēlā:

KO­MU­NIS­MA GAI­DĀS... Gau­jas tilts 1972. ga­dā te­ju no put­na li­do­ju­ma, bet drī­zāk gan no Sv. Sī­ma­ņa baz­nī­cas tor­ņa. Ie­spē­jams, pat ne­le­gā­li veikts fo­to­uz­ņē­mums, jo to­laik strik­ti bi­ja aiz­liegts in­že­nier­bū­ves no tik augst­a ska­tu pun­kta ie­mū­ži­nāt: va­rē­ja ta­ču bil­dī­te ar tik bū­tis­ki sva­rī­gu un tā­pēc sle­pe­nu at­tīs­tī­tās so­ci­ālis­ma valsts PSRS stra­tē­ģis­ko ob­jek­tu no­kļūt ame­ri­kā­ņu iz­lūk­die­nes­tam na­gos... Val­mie­rā to­brīd jau sa­vās vie­tās bal­to ķie­ģe­ļu hruš­čov­kas, ka­mēr pil­sē­tas de­bes­skrāp­ju vie­tas vēl tuk­šas.

MATĪSS VORPS. Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 2009. gada absolvents. Glāzgovas universitātes 2. kursa students.

Ma­nu­prāt, ir trīs vei­du val­mie­rie­ši: vie­ni Val­mie­rā pie­dzimst un no­sir­mo, ci­ti do­das prom un ne­at­grie­žas; tre­šie ir še dzi­mu­ši, augu­ši, sko­lā gā­ju­ši, aiz­de­vu­šies pa­sau­lē, lai at­griez­tos.

Pie­de­ru tre­ša­jiem: ir ma­nā dzim­ta­jā pil­sē­tā kas tāds, kas ne­laiž prom pa­vi­sam, jo pa­klai­ņo­ju kur ne­būt pa­sau­lē un at­kal es­mu at­pa­kaļ.

No šo­die­nas vi­sā val­stī dar­bo­ties sā­ku­ši vē­lē­ša­nu ie­cir­kņi, līdz ar to kan­di­dā­tu sa­rak­sti un par­ti­ju īsās prog­ram­mas ta­pu­šas pie­eja­mas ne vien in­ter­ne­ta lie­to­tā­jiem, bet vis­pla­šā­ka­jām tau­tas ma­sām. Vai tie­šām ša­jos do­ku­men­tos pie­trūkst kon­krē­tī­bas un skaid­ras nā­kot­nes vī­zi­jas, sprie­diet pa­ši, bet pēc ma­nas sa­pra­ša­nas po­zi­tī­vā­ku un op­ti­mis­tis­kā­ku la­sām­vie­lu grū­ti at­rast.

Ag­ro­no­mi IVAN­DA un RIT­VARS LEI­TE­NI, Zem­ko­pī­bas mi­nis­tri­jai lik­vi­dē­jot vie­nī­go šķir­ņu sa­lī­dzi­nā­ša­nas ie­cir­kni Vid­ze­mē, pa­li­ka bez al­go­ta dar­ba un bi­ja kā no lai­vas iz­mes­ti. Abiem to­laik pie­ti­ka uz­ņē­mī­bas ne­pa­do­ties un ar cī­nī­tā­ja ga­ru mi­nis­tri­jā pie­dā­vāt šo dar­bu pa­veikt pri­vā­ti. Lai tas no­tik­tu, ie­pir­ku­ma kon­kur­sos vi­ņiem ar­vien no jaun­a jā­ie­gūst valsts pa­sū­tī­jums. Tas, ka SI­A Ru­ģē­ni augu šķir­ņu sa­lī­dzi­nā­ša­nu valsts uz­de­vu­mā veic nu jau 13 ga­du, lie­ci­na ti­kai par pro­fe­si­ona­li­tā­ti.