Varbūt uzreiz visus simt?

Vienmēr var ierasti ņaudēt: Saeima ir atsvešinājusies no tautas. Bet, būsim nu godīgi, ko pati tauta – tik cēlā, gudrā, daiļā un dziedošā? Vai krietna daļa no tās nav pavisam brīvprātīgi atsvešinājusies no sava parlamenta, savas politikas, savas valsts? Ir viegli pilsoniskajā vienaldzībā vainot «tos tur augšā», kaut gan mēs paši izvēlamies iekapsulēties savā ikdienā. Mēs tikai lamājam politiku, nevis to pārveidojam. Vienīgā līdzdalība politikā daudziem ir TV ziņu noskatīšanās – ja vien tajā laikā neiekrīt kāds seriāls vai hokejmačs – un šķendēšanās par redzēto. Tā šķiet komfortablāk, vienkāršāk, gudrāk. Taču tieši tāda attieksme ir novedusi pie nožēlojama Saeimas sastāva un pussprāgušas – bet augsprātīgas! – valdības.

Šajos laikos, kad katrs suņubūdā atrasts pintiķministrs ar kaktu augstskolā nopirktu diplomu var bez stomīšanās mācīt, cik zaļoksns rektors ir vajadzīgs Latvijas Universitātei, vecajiem vēžiem tiešām ir derīgi parādīt šmurguļpolitķiem, ka tieši viņos vēl uzdzirkstī vērtīgas idejas. Skaidrs, ka Cimdara izteiktais piedāvājums (aizvakardienas intervijā NRA) sakņojas viņa ilgi krātajā pieredzē. Protams, arī profesionāļa izmisīgajos centienos tomēr uzveikt galveno vēlēšanu problēmu – balsotāju aktivitātes neapturamo apsīkšanu. Paši neejam, paši gaužamies, cik tauta pasīva...