Vārnu teātris pagalmā

- 2.Jūnijs, 2017
Dzīvesstils
Laikrakstā

Par sirdsāķīšiem savas vārnas gluži nevaru nosaukt, taču it kā netīši tās kļuvušas par mājdzīvniekiem.

Kad pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem šajā mājā ienācām, bijusī tās saimniece stāstīja par savām attiecībām ar vārnām — putni pie viņas bija tā pieraduši, ka ēda no rokas.

Mājā ienākot jauniem saimniekiem, vārnas bija tādas kā apjukušas, tomēr turpat vien lidinājās.

Man gan tas nepatika, jo tolaik piemājas dārziņā vēl audzējām zemenes, bet māte bija sākusi vārnas barot. Izrādījās, tīrā patiesība ir, ka ar laiku kļūstam līdzīgi saviem vecākiem. Pamazām ēdiena pārpalikumus šiem putniem sākām atvēlēt kolektīvi, pat krāt sakaltušo maizi.

Nu jau kuru gadu vārnas kā pēc pulksteņa atlido, apsēžas uz saimniecības ēkas kores un gaida savas brokastis un vakariņas. Aizkustinošs ir skats, kā vārnas, pat stiprā lietū galīgi samirkušas, tur neatlaidīgi sēž un gaida savu tiesu.  Neko darīt — esam taču atbildīgi par tiem, ko pieradinām...

Taču šis nu jau kā pienākums atalgojas ar iespēju vārnas novērot. Un šī nodarbe ir gauži interesanta.

Īpaši aktīvi pārtikas sagādātāji vārnu vecāki ir pavasaros, kad tām ir ģimenes pieaugums. Reizēm putniem pamestās maizes doniņas tūlīt tiek aiznestas, citkārt vecās vārnas atļaujas vispirms pašas pa kumosiņam noknābt. Esmu arī novērojusi, ka vārnas, tāpat kā suņi, barību norok nebaltai dienai.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru