Vējā plandošā telts
«Tev ir tikai jāgrib būt tur,» saka tie, kas jau visai ilgi brīvprātīgi palīdz uz Latvijas – Krievijas robežas, uzņemot Ukrainas kara bēgļus.
Tagad Latvijas robežu šķērso cilvēki, kāds pa vienam, bet pārsvarā ģimenes un grupas, kas meklē patvērumu, steidzas izkļūt no okupētajām teritorijām. Valmierā dzīvo vairākas ģimenes no Svatoves, Cēsīs ir hersonieši. Izkļūšana no Ukrainas dienvidiem, braucot ar autobusu cauri Krimai, tad Krievijai un līdz Latvijai, man zināmai ģimenei ilgusi 20 dienas. Visi pārguruši, iznīkuši. Bijis vēsi, bijis bail. Paši saka, ka fizisko nogurumu visai ātri pārvar, bet emocionāli ir lielāks tukšums. Viņi līdz pēdējam nekur negribēja braukt, gribēja sagaidīt Hersonas atbrīvošanu, arī svatovieši saka to pašu, bet septiņi mēneši okupācijā, nemitīgie draudi, bērnu stumšana krievu skolās likusi rīkoties. Viņi devušies ceļā ar to, kas mugurā, un katram pa somai. Šie cilvēki nesūdzējās, ka arī Latvijas pusē viņiem kā trūcis.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv