Vēl nav nokavēts, bet vajag darīt
Biju iecerējis, ka sarunā ar pieredzes bagāto tautsaimnieku VISVALDI SKUJIŅU par globālās pasaules izaicinājumiem piedalīsies arī viņa dēls, informācijas tehnoloģiju speciālists Klāvs, taču viņš, kā jau pierasts atvērto robežu laikmetā, tobrīd atradās ārpus Latvijas un Naukšēnos nebija sastopams, tā ka viņa viedoklis un paaudžu konfrontācija šoreiz izpalika. Tā nu Skujiņa kungs mūs sagaida ar kafijas krūzi un cepumiem, skubinot: tur tajā traukā starp dzīvnieku figūriņām jābūt arī pūcei – atrodiet un apēdiet!
Pasaules pilsoņi
Lai arī Visvaldis Skujiņš visu mūžu kopis Latvijas zemi un arī šobrīd aiz loga redzams dārzs ar siltumnīcu, upeņu un aveņu krūmiem, ābelēm, ķiršiem un dārzeņu dobēm pēc principa, kas nav ēdams, tas nav mans, dēli Ingus un Klāvs un mazdēls Reinis – dēls meitai no pirmās laulības – uzskatāmi jau par pasaules pilsoņiem. Jaunākais, Klāvs, Vidzemes Augstskolā izmācījies par IT speciālistu, tagad galvaspilsētā nopietnā firmā pilda lielākoties ārzemju kompāniju pasūtījumus, bet brīvajā laikā muzicē Artura Gruzdiņa grupā. Vecākajam dēlam Ingum kopš bērnības interesējuši visādi dzelži, bijis sapnis izmācīties par lidotāju, kam svītru pārvilcis medicīniskās komisijas slēdziens. Trīs gadus nostrādājis Smiltenē pie Ādamsona, bet tagad viņš ir ticis Somijas firmā, kas fitnesa klubos Somijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un, ja vajag, tad vēl kaut kur uzstāda trenažierus no Amerikas.
Savukārt mazdēls Reinis, pateicoties skolotājai Luterei, Valmieras ģimnāzijā tik eleganti apguvis vācu valodu, ko turpinājis mācīties arī pēc iestāšanās Medicīnas institūtā, un pēc beigšanas viņam visa Vācija bijusi vaļā – dari tur, ko gribi, ar savām zināšanām. Gribējis jau praktizēt tepat Valmieras slimnīcā, taču tagad pie Minhenes slimnīcā saņemot septiņas astoņas reizes vairāk nekā tad, ja būtu palicis Valmierā. Tomēr vectēvs cer, ka kādreiz viņš atgriezīsies Latvijā.
Pats Skujiņa kungs plašajā pasaulē ir daudz ko piedzīvojis:
«Neesmu bijis Austrālijā, Amerikā, kur es arī negribu, bet visās pārējās valstīs, gandrīz var teikt, esmu bijis. Pirms desmit gadiem redzēju Ķīnas augšupeju, bijām aizsūtīti seši no Latvijas, lai sameklētu pilsētu, ar ko Rīgai draudzēties. Arī tur audzē un miglo rapsi, un viņiem miglojamais aparāts bija stipri interesants ar ļoti lielu agregāta platumu – kādi 300 – 400 metri: ik pa metram viens ķīnietis – un uz priekšu! Pieņemšanās pie Pekinas mēra un Šanhajas mēra pasniedza 30 ēdienus, ik pēc desmit ēdieniem – kūciņa, bet priekš manis tur nebija neviena ēdama ēdiena, un es pa tām trim nedēļām zaudēju sešus vai pat astoņus svara kilogramus. Divi draugi ēda visu un regulāri un regulāri katru otro dienu nenāca mums līdzi, paliekot viesnīcā, slavēja labās zāles un ēda atkal.
Ir gadījies arī vienu nakti pabūt Indijas cietumā par to, ka, pašiem nezinot, valstī bijām ieradušies bez vīzām. Bet kur es būtu ar mieru dzīvot un ieteiktu arī citiem, kam sirds un plaušas iztur subtropu klimatu, – tad visforšāk būtu Kubā, tikai vajadzīga veselība. Zviedrijā esmu vairākkārt bijis, vienreiz pat mēģinājis atvaļinājumu nodzīvot, atlīdzībā no draugiem par to, ka savulaik Slokenbergam izrādīju kolhozu – viņš redzēja kolhozu, es Zviedriju arī.»
Pēc litriem un tonnām dzenoties
«Vācijā, Francijā un visā Rietumeiropā beidzamajā laikā neiet ar tiem klimatiem, te vētras, te plūdi. Līdz mums vēl tas nav atnācis, bet visi tie nelabumi var atnākt arī pie mums, ja ministrs Pūce nodarbosies ar to, ar ko viņš nodarbojas patlaban, bet nenodarbosies ar to, kas rakstīts, kur viņš strādā – vides aizsardzības un tikai pēc tam reģionālās attīstības ministrijā. Šobrīd viņš ir mūsu jaunais Pikaso – pats zīmē un pats brīnās, ko uztaisījis, – neviens nesaprot. Tad nu naukšēnieši un rūjienieši no savas puses mēģinās piedāvāt ministram instalācijas, vedīsim tās ar lielu transportu papildus tai gleznai.
Es nesaprotu, kas īsti notiek lopkopībā – ar visu globalizāciju šajā nozarē esam aizgājuši par daudz globāli. Savulaik Latvijas brūnā govs, kā viņai deva ēst, tā viņa arī deva pienu, bet ģenētiski bija robeža – vēl Ulmaņa laikos 5000 l gadā skaitījās izcils izslaukums, arī pie mums Naukšēnos Latvijas brūnās deva 3500 – 4000 l gadā. Bet nu man jautājums – vai jūs vēl atceraties, kā garšo sviests? Tas, ko tagad mums piedāvā, nav sviests, bet gan piena tauki, pie tam vēl no ģenētiskām govīm. Visi tie produkti, ko iegūst lielajos milzeņos, kur slauc 10 un 15 tūkstošus l no govs un visi tik priecājas, ka tik daudz var izslaukt, no tiem nāk pavisam cits produkts – ģenētiski samaitāts, tajā visas vielas nav tādas, kā bijām pieraduši pie Latvijas brūnās, tāpat bijām pieraduši pie sviesta ražošanas tehnoloģijas. Šis saldkrējuma sviests – idiotisms! Sviestu kūla no skābā krējuma, tad bija paniņas, un tad bija Latvijas sviesta eksports un viss gāja labi. Bet tagad ar šīm lielajām govīm viss samaitāts, viņas arī neēd kā normālas, kā tādai piena ražošanas mašīnai grūž iekšā kukurūzu, skābsienu, lai tikai būtu tie 10 tūkstoši. Es to nevaru pārdzīvot – kad vienreiz beigsies šie murgi ar lopkopību! Bet tajā pašā laikā, ja domā politiski, vispirms būtu jāapgādā pašiem sevi. Ar to tad arī sāksim – apgādāsim paši sevi ar labu mantu. Ir izaugusi jauna paaudze, kura vispār nezina, kas ir sviests, tāpēc šim produktam viņu acīs nav vērtības. Klāvs man stāsta, ka esot speciāli veikali, kuros varot dabūt sviestu, es saku – nu, atved man vienreiz, un viņš man joprojām ved un neatved. Kādreiz vislabākais sviests nāca no Krāslavas, jo tur nebija tik daudz to lopu ar tiem resnajiem izpūtējiem, kuri arī samaitājuši pasauli, – kā zināt, Nīderlandē uz ceļiem stāv karavānas, pieprasot likvidēt govis, jo ar tiem izpūtējiem esot samaitāts gaiss. Mums jau arī tas nāks virsū – pēc mēneša vai diviem Naukšēnos būs par vienu lielfermu vairāk.»
Mūsu graudi Āfrikai
«Kādreiz biju Zalcburgā vispasaules ģenētiķu sanāksmē, kur sprieda, cik tālu var aiziet ar ģenētiku augiem. Piemēram, soja mums visa skaitās ģenētiski samaitāta, to neviens kukainis neēd, bet mēs jau ēdīsim. Ģenētiski varot aiziet līdz tādai lietai, ka nopirksiet ļoti skaistas zemenes, bet tās garšos pēc zivīm. Tās ģenētiskās darīšanas ir pārāk nopietnas: ņemsim kaut vai graudus. Šobrīd mums ražo 50 – 70 cnt no hektāra un par to priecājamies. Anglijā ir 100 cnt klubs, es pat tajā esmu bijis, bet tad, kad aizej pie tās kaudzes, kurā tie 100 cnt kviešu sabērti, visi izskatās kā slimi un, kad prasu, ko ar tādiem darāt, man atbild – oi, Afrika. Bet ko tad paši ēdat – nu, mēs kviešus ievedam no Kanādas plašumiem, līdz kuriem ģenētiskā darīšana nav tikusi.
Par tiem pašiem graudiem runājot – uz kurieni tad Indulis (Jansons) sūta tos graudus? Arī galvenokārt uz Āfriku, šeit tak viņus nevar ēst, jo kvieši arī ir ģenētiski samaitāti tāpat kā tās govis. Pārgriežot kviešu graudu ar nazi, labie kvieši ir stiklaini, bet šitie – miltaini, no tādiem neko labu izcept nevar. Krievu laikā vislabākos, tos stiklainos, kviešus audzēja Ukrainā, kad no tiem izcepa lielu baltmaizes kukuli, vecis uzsēdās virsū, pašūpojās, sēdās nost un kukulis atgāja atpakaļ, bet, uzsēžoties uz tagadējās baltmaizes kukuļa, paliek tikai smaguma centra nospiedums – tā ir arī ģenētika. Tā kā rudzus Eiropā audzē vismazāk, neviens tā īsti nav nodarbojies ar rudzu ģenētiku, tāpēc rupjmaize ir jāēd, tā vēl garšo pēc maizes, bet baltmaizē tiek bērti visādi piemaisījumi, linsēklas un vēl nezin kas, un tad nu tā skaitās maize – izsmiekls!
Attiecībā par gaļu – Latvijas baltā cūka tiek likvidēta, to vietā audzē ģenētiskās cūkas, tādu lietu kā bekons neviens vairs nezina, tāpēc es vairs gaļu neēdu, par desām vispār nerunājot.»
Sargāt savas bagātības
«Es pats sevi saucu par botāniķi, agronoms ir tāds klāt pielikts amats, bet tajā pašā laikā, zinot visas tās lietas par augu maiņu, kas dabā pazūd un kas rodas no jauna, var arī izzelēt, kas un kā tālāk. Viena liela nelaime ir purvu jautājums. Vācija ņēma un visus savus purvus izsmēla līdz gruntij, tur vairs nav neviena purva. Pa ceļam uz Hamburgu ceļa malā, kur kādreiz bijis liels purvs, var redzēt pieminekli – 6 m augstu kūdras stabu, bet tagad tur ir bedre, kurā neaug pat mazākie krūmiņi. Taču kūdra ir tā manta, kas der daudzās vietās. Tagad ko mūsu bāleliņi ar Pūci priekšgalā dara – neliekas ne zinis, kas notiek ar purviem, bet ar purviem notiek baigās lietas. Pirmkārt jau visi tie uzņēmumi, kas tirgo kūdru uz ārzemēm. Ja mēs šito ļausim, tas būs viens liels vājprāts. Otrkārt – īpašumtiesības. Nu, kā var būt ārzemniekiem īpašumtiesības uz Latvijas zemi! Purvi ir jāglabā un jāizmanto citādāk. Kad vēl mācījos skolā, visiem mana laika agronomiem bija skaidrs, ka, ja augsnē nav 3% organisko vielu, tad tā nav augsne. Jādabū vajadzīgais sastāvs ar kūtsmēsliem, kuru ražošana ir vesela sistēma. Tagad esam pārgājuši uz sistēmu, kurā kūdru vairs nevajag. Krievu laikos mums nebija minerālmēslu, tagad pērc, cik gribi, ber, kur gribi, un tā vairs nav darīšana. Bet kur tad ir Pūce ar savām bildēm, jo viņa iestādei pašā sākumā ir rakstīts, ka viņš ir dabas aizsardzības, nevis zīmēšanas ministrs, bet tajā vietā visi bijuši tādi, kam nekas nav interesējis. Mūsu zemes bagātības ir kūdra, grants, akmeņi, bet viņu aizsardzība nav nekāda. Plus vēl dabas aizsardzības uzdevums ir gādāt par vecām riepām, atkritumiem utt., bet ko tā ministrija dara – bija taču uzdevums demontēt Salaspils reaktoru, izsmelt gudrona dīķus, bet joprojām klusums. Kāpēc neviens nerunā, ko tur dara, – katru otro dienu vajadzētu bildēt, kas tur notiek. Pūces priekštecis – tagad zemkopības ministrs – par to naudu, par kuru reaktors bija jānojauc, nopirka izpriecām tetraciklus. Tad vēl ažiotāža ap azbestu – tāda inde, jājauc viss nost. Manai mājai arī vēl azbests virsū, kur lai to liek – neviens nezina. Var zvanīt Pūcem, bet viņš ir aizņemts ar bildēm. Taču vai azbests ir tas briesmīgākais, no kā jābaidās, vai tiešām nevaram izdomāt, būvējot riktīgi lielas šosejas, kā to zem tām noglabāt? Esmu bijis Dānijā, kur dedzina visu drazu, iegūstot siltumu. Tur visus tos pelnus, kuros varētu gadīties iekšā kāds nelabums, paliek metru zem lielajām šosejām. Mums rādīja lielu izgāztuvi, tādu kā Getliņus, kuru visu nodedzināja un iestādīja vīnogas. Ir visādas iespējas, bet mums tā ministrija līdz šim no visām pusēm bijusi ļoti vārga. Tā nu ir ar to globālo darīšanu, sasilšanu utt., bioloģiskā daudzveidība ir pazaudēta, viss nāk no Rietumeiropas uz mūsu pusi, un, ja mēs neturēsimies pretī un iztirgosim savas bagātības, tad būs tā, kā būs. Taču vēl nav viss par vēlu, bet vajag darīt.»
VISVALDIS SKUJIŅŠ: «Mitrāji visā pasaulē ir svarīgi, lai normalizētu klimatu.» Ārijas Romanovskas foto
Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.