Viedokļi

Tā kā līdz 12. Saeimas vēlēšanām vairs atlikuši tikai trīs mēneši un trīs dienas, politisko spēku koncerti no sērijas ko vēlas dzirdēt mūsu radioklausītāji, atvainojiet — vēlētāji — ar katru dienu skan arvien skaļāk un uzbāzīgāk. Tā gan jau ir ierasta lieta, kas atkārtojas ar Vēlēšanu likumā noteiktu cikliskumu un kurai nevajadzētu veltīt pārāk lielu uzmanību, ja vien nevajadzētu klausīties vienas un tās pašas tēmas, kurās vairāk nekā divdesmit neatkarības gados nav ieskanējusies gandrīz neviena kaut cik mažorīga nots. Mūzikā to sauc par evergreen jeb mūžam zaļajām melodijām, kuras ar baudu var klausīties vēl un vēl. Diemžēl par Latvijas politisko evergreen to nevar teikt — dažbrīd pat šķiet, ka dažu nozaru darbība tiek speciāli bremzēta un čakarēta, lai tikai būtu ko solīt attiecīgajai mērķauditorijai.

Šlesera solītais ap sevi pulcināt bijušos Latvijas politikas «smagsvarus» tomēr nav preses pīle. Tā, šķiet, ir labākā politiskā ziņa kopš tehniski/tehnoloģiski veiksmīgās valūtas ieviešanas gadumijā. Īpaši laba ziņa tā būs kādreizējo politikas bramaņu «superkomandas» iespējamiem konkurentiem.

Kopš ar toreizējā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa svētību un par visu mūsu kopējo naudu (caur valsts budžetu, kas taču laikam tiek sakasīts kopā no dažādiem Latvijas valstī nomaksātiem nodokļiem) tika izglābti divi savā biznesā pārlieku aizrāvušies Parex bankas īpašnieki, pagājis jau labs laiciņš. Tautas atmiņa ir tradicionāli īsa, tāpēc par savulaik iztērēto miljardu latos vidējais pavalstnieks atceras vien tad, kad kārtējo reizi ar nesamērīgiem tēriņiem uzspīd kāda ministrija vai vēl kāds cits labi apmaksāts kantoris, kas ikdienā šiki dzīvo par nodokļu maksātāju naudu.

Šīm pārdomām var likt arī apakšvirsrakstu — laikam labāk bija nezināt. Tomēr no informācijas, arī šķietami savādās, smagās un iepriekš nezinātās, nekur neaizbēgsi. Piemēram, tādas, ka Latvijā par bērnu kvalificē tikai tādu jaundzimušo, kurš piedzimst ne agrāk kā 22. grūtniecības nedēļā vai arī ir vismaz 500 gramus smags.

Pirmais labais darbs, ko Nacionālā apvienība panākusi parlamentā, — tagad notiek atklātas Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanas un arī nākamā Saeima varēs atklāti vēlēt tiesnešus, ģenerālprokuroru, KNAB vadītāju, līdz ar to no darba kārtības noņemtas aizkulišu spēles, korupcija, uzpirkšana, kas, manuprāt, ir bijusi iepriekšējos gadus.

Kad rāda — protams, tajos nepareizajos kanālos — kara laika filmas par varonīgajiem partizāniem, kuri kara laikā terorizēja vācu armijas aizmuguri, ik pa brīdim nolaižot no sliedēm kādu naidnieka ešelonu ar kara tehniku vai dzīvo lielgabalu gaļu, nereti redzam lokomotīvei priekšā piejūgtu vagoneti ar šķembām. Tās uzdevums — pirmajai trāpīt virsū zem sliedēm paraktajai prettanku mīnai; ja paveiksies, tad gaisā uzlidos vien priekšā braucošā sīkkrava, bet nekāda lielā skāde netiks pašam ešelonam — salabos, atliks vietā sliedes un brauks tālāk!

Aizvadītie Līgo svētki kļuva ne tikai par ikgadējiem ēšanas, dzeršanas un visu no tām izrietošo citu šanu svētkiem, bet arī par pēdējo miera periodu pirms šā gada rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Sākot no šā brīža līdz pat vēlēšanu dienai un, visticamāk, arī pāris mēnešus pēc tam politiķi un visi ar politiku saistītie nodarbosies ar dažādu plānu kalšanu, politisko pretinieku slīcināšanu un centieniem pagaldē iespējami sāpīgāk iespert tā dēvētajiem sabiedrotajiem — nodarboties ar visu to, kas raksturīgs priekšvēlēšanu gaisotnei.

Saeima dodas vasaras brīvdienās ar sajūtu, ka dāvājusi tautai uz Līgosvētkiem vērtīgu dāvanu — Satversmes preambulu, kas pasludina latviešu pastāvēšanu par Latvijas valsts uzdevumu. Laiks vēl rādīs, cik patiesi noderīgs vai, gluži otrādi, tukšvārdīgs ir pamatlikuma jaunais ietvars. 

Pavasara sezonā un arī jau tuvāk Jāņiem stirnām ir bērniņi. Un tad mēs, atpūšoties kopā ģimeni dabā, klejojot kaut kur gar ezermalām vai mežmalām, varam atrast mazos stirnēnus. Ja dzīvnieciņa mātes nav klāt, to nekādā gadījumā nevajag aiztikt un tūlīt vajag doties projām! Jo parasti ir divi gadījumi. Vai nu stirnu mamma ir turpat tuvumā un vienkārši nenāks stirnēnam klāt, kamēr turpat būs cilvēks, vai arī — un tāda nu ir dzīvnieku pasaule — slimos bērniņus vienkārši pamet...

Latviešiem ir pasaka par viltīgo lapsu, kas vispirms izmāna zemniekam sazvejotās zivis, tad nosūta uz āliņģi stulbo vilku, lai tas, asti iebāzis ledainajā ūdenī, tur piesaltu un pēc dabūtu kāvienu no zvejniekiem. Kad beigās kārtīgi pa kūkumu dabūjušais pelēcis atvelkas pie kūmiņa, rudaste izliekas par slimu un uzprasās vilkam kukuragā. Jājot uz cietušā muguras, viltniece skaļi lielās — sistais nesisto nes!

Aktieri Toms Krūzs un Vūpija Goldberga, lai apgūtu savu lomu, izmanto audioierakstus, nevis papīra formātu, jo viņiem ir grūtības ar lasīšanu, Anglijas karalis Džordžs VI stostījās. Par  viņa problēmu uzņemta oskarotā, uz patiesiem notikumiem balstītā filma «Karaļa runa».

Vakar, 17. jūnijā, apritēja 74 gadi kopš dienas, kad Latvijas valsts uz vairākām desmitgadēm tika iekļauta PSRS sastāvā. Joprojām gan turpinās strīdi par to, vai šie 1940. gada notikumi uzskatāmi par okupāciju, aneksiju, inkorporāciju vai vēl kā citādi, taču lietas būtību un vēstures notikumus šīs juridiskās nianses nemaina, un ir skaidrs, ka de facto Latvijas valsts tika okupēta, lai kā minētais process arī sauktos no starptautisko tiesību viedokļa.

Kad iepriekšējā nedēļā iesniegumu par aiziešanu no  «Vienotības»  uzrakstīja  Inguna Rībena, pēc viņas, tajā pašā dienā —  Janīna Kursīte-Pakule,  bet pāris dienas vēlāk — arī Andris Buiķis, prātā vispirms ieskrēja populārais teiciens par žurkām, kas pirmās bēg no grimstoša kuģa. Taču šoreiz, vismaz pagaidām, tas vēl nav īsti vietā: «Vienotības» līnijkuģis, pat mainoties kapteiņiem, turpina  taisnvirziena, citur pasaulē pat augstu vērtētu kursu, kas it kā  rāda ekonomikas stabilitāti.

Sākšu ar kādu savulaik Valmierā uzņēmēju aprindās pazīstamu dāmu, kas tagad, dzīvojot pašas izvēlētajā mītnes zemē Holandē, joprojām aktīva biznesa apritē. Ar visai interesantu uzņēmējdarbību — pavisam vienkāršām, antikvariātā vai pat primitīvā utenī par lētu naudu iegādātām lietām, sadzīves priekšmetiem apsviedīgā valmieriete, nepažēlojot kādu  interneta bibliotēkā jeb Mātes Googles valstībā pavadītu stundu, piebūvē klāt nelielu stāstiņu.

Pasaules attīstību noteic divi galvenie ekonomikas modeļi — biznesa ekonomika ar neierobežotas izaugsmes ideoloģiju, kas peļņas vārdā no sava ceļa noslauka dabas, cilvēku, tautu un valstu tiesības uz netraucētu un harmonisku attīstību, un stacionārā stāvokļa ekonomika, kuras ideoloģija pamatojas bezgalīgas attīstības iespējā, dabas saudzēšanā, cilvēku, tautu un valstu tiesībās uz pašnoteikšanos un pašizteikšanos. Kurš modelis ir perspektīvāks latviešu tautai un Latvijas valstij?

Mācību gads beidzies. Absolventi gaida centralizēto eksāmenu rezultātus, un gaisā sāk virmot doma par obligāto eksāmenu fizikā.

Pirms mēneša VBII notika reģionālais informatīvais seminārs par LIAA piedāvātās Inovatīvas uzņēmējdarbības motivācijas programmas ietvaros organizētās bezmaksas mentoringa programmas sniegtajām iespējām, topošajiem un jaunajiem uzņēmējiem saņemot padomu un atbalstu no pieredzējuša uzņēmēja jeb mentora.

Domājams, priekšvēlēšanu laikā mums ne reizi vien tiks norādīts uz valdības labo darbu — solījumu nākamgad palielināt minimālo mēnešalgu par veseliem 10 eiro. Tikmēr ziemeļu kaimiņi nopietni sākuši spriest, kā/vai iespējams līdz valsts simtgades jubilejai panākt, lai zemākais atalgojums ir 1000 (jā, viens tūkstotis) eiro.

Ir taču tik jauki, ja vīriem kādu prātīgu, pat ļoti gudru un obligāti aiz auss liekamu lietu var pateikt dāma. Šoreiz būs profesionāli argumentēts ieteikums par medījumu gaļas lietošanu pārtikā, un to klāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta Bior Vidzemes reģionālās laboratorijas vecākā eksperte - veterinārfeldšere ar piecpadsmit gadu stāžu ILZE ESĪTE (attēlā):

Lai gan patlaban visas pasaules uzmanība piekalta Brazīlijai, kur šodien sākas Pasaules kausa izcīņa futbolā, kas ilgs līdz pat 13. jūlijam, no pašmāju aktualitātēm arvien (ne)sportiskākā gaisotnē turpinās 12. Saeimas priekšvēlēšanu turnīrs, kas finišēs pēc četriem mēnešiem. Kā zināms, komandu sporta spēļu meistarīgāko dalībnieku arsenālā ir virkne ne visai tīru, taču tiesnešu acīm grūti pamanāmu paņēmienu, ar kuriem izsist pretinieku, ja ne no ierindas, tad no līdzsvara gan, un mūsu politiskās komandas, oficiāli sauktas par partijām, šajā ziņā nav nekāds izņēmums.