Viena tuksnesī

- 20.Decembris, 2019
Tūrisms un daba
Laikrakstā

Pārgājienu takās, kas vijas cauri tuksnešiem, satiekas līdzīgi domājošie un jūtošie. AGNESE KALNIŅA pāri Izraēlai gāja mēnesi. Tur bijis viss: priežu meži, klinšaini pauguri, jūras krasts un 400 kilometri Negeva tuksnesī. Un atziņas, kādas citviet neiegūt.

Pārgājiens pa Izraēlu bijis Agneses otrais izaicinājums. Vispirms viņa pa sniegu un lediem izkūlusies cauri Igaunijai. Kad tas izdevies un kaimiņzeme bijusi kājām pārstaigāta, Agnese domājusi, ka vajag vairāk un tālāk. Pat labu Izraēlai lemts, jo tur dzīvojuši Agneses draugi, bet pārgājiena trase, kas ir milzīgs garīgās un fiziskās izturības izaicinājums, bijusi Izraēlas Nacionālā taka, maršruts, kas tā neatkārtojamības dēļ iekļuvis pasaules pārgājienu trašu top divdesmitniekā.

Tūkstoš kilometru kājām

Trases precīzais garums ir 1020 kilometri, un ceļotāji, kas izaicina sevi, pat tad, ja kādu dienu no trases noiet, lai laiciņu atpūstos kādā ciemā vai pilsētā, atgriežas atpakaļ tajā trases vietā, kur iepriekš sperts pēdējais solis. Šo ceļu un neceļu gājēji nevienam citam neko nepierāda, viņi metuši izaicinājumu paši sev un jūtas kā savas laimes sajūtas kalēji.

«Un, ja man jautā, kāpēc, tad pēc Izraēlas pārgājiena es aptvēru, ka zinu atbildi: šie piedzīvojumi man ir iedevuši pilnīgi nejauši to sajūtu, ka es sevi varu kaut kur likt. Tie ir fiziski un emocionāli piedzīvojumi, kas man ļauj veidot plašu saikni ar cilvēkiem. Es varu par to runāt, stāstīt, rakstīt. Es sajutu, ka man vajag šo procesu. Man ir sajūta, ka piedzīvojums nav atraujams no manis kā cilvēka,» tiekoties ar ceļojumu iespaidu krājējiem, kas apmeklē Valmieras Tūrisma informācijas centra rīkotos ceļotāju stāstu vakarus, sacīja siguldiete Agnese.

Vai viņa ir brīvdomātāja, mežone, kas uzdrošinās viena pa pasauli klīst? Nē, Agnese ir divu bērnu mamma, kura atzīstas, ka dzīvē darījusi gūzmu dažādu darbu, bet pēc 40 gadiem atradusi savu aicinājumu. Viņa pati ceļo un ceļojumā aicina citus. Viņa ir grupu vadītāja, bet labprāt dalās pieredzē, kā ir doties ceļā vienai. Reizi pa reizei viņai šie izaicinājumi bija un būs svarīgi.

Kā ir noiet 1000 kilometrus kājām? Grūti, protams. Kājas sāp, bet sirds smeldz no prieka.

«Arī šajā pārgājienā bija tā – kaut ko ieraugi, vēlies fotografēt, tad sajūti: tas atkārtojas, tas notiek atkal, jo skaisti ir visu laiku! Visur, kur skaties, balti rozā mežrozītes, klinšu aizas, kuru tonis būs atkarīgs no saules atrašanās vietas debess jumā, tad saullēkti, saulrieti... Tie visi bija skaisti, bet teikšu, ka neatkārtojami tuksnesī. Un klusums tuksnesī ir mulsinošs. Tik dziļš, jo saproti, ka iepriekš tādā klusumā neesi bijis, bet tumsā, kad zvaigznes līst pāri kā sega, ir līdz asarām smeldzīgi,» jūsmoja Agnese, piekrītot – lai arī cik aizraujoši, ne visiem šāds izturības treniņš būs pa spēkam.

ŠO CEĻU UN NECEĻU GĀJĒJI nevienam citam neko nepierāda, viņi metuši izaicinājumu paši sev un jūtas kā savas laimes sajūtas kalēji. Agnese sveicina tuksnesi, kurā pavadījusi daudzas dienas un naktis. Foto no personiskā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru