Viens jau nav darītājs!
Nesen «Liesmā» jau tika rakstīts, ka konkursā «Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam» nominācijā «Bērnu un jauniešu iedvesmotājs» kategorijā «Individuāls sniegums» apbalvota Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas skolotāja SANDA DEISONE. Kad aicināju Sandu uz sarunu, viņa noteica, ka balvu saņēmusi viņa viena pati, bet to būtu pelnījusi visa komanda, kas organizē sporta spēles bērniem un jauniešiem ar speciālām vajadzībām «Mēs varam», tomēr sarunai piekrita.
Cik ilgi jūs jau esat skolotāja?
Es savā dzīvē esmu darījusi arī visu ko citu, bet ar skolu saistīta esmu vairāk nekā 10 gadus. 2008. gadā sāku savu karjeru kā skolotāja, vispirms guvu izglītību kā latviešu valodas un literatūras pedagogs, vēlāk jau klāt iemācījos angļu valodu, pēc tā – norvēģu valodu. Un par ko man ir prieks – no 1992. gada Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā var apgūt norvēģu valodu, un tas ir saglabājies aizvien. Tā ir tradīcija, kas izkopta vairāku gadu garumā. Un arī es turpinu mācīt skolēniem šo valodu un nevēlos, lai tas kaut kur pazūd. Es jau smejos, ka, kamēr es būšu, tikmēr mācīšu norvēģu valodu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija ārkārtīgi populāri mācīties skandināvu valodas – gan norvēģu, gan zviedru un dāņu. Tagad esam palikuši vienīgie ārpus Rīgas, kas māca norvēģu valodu. Mēs esam izmēģinājuši dažādus variantus, kā nepazaudēt to norvēģu valodu – to varēja apgūt gan kā trešo svešvalodu, gan arī fakultatīvi, kā ir šobrīd. Mācību stunda ir, bet par to neliek atzīmes. Paralēli tam darbojas arī «Norvēģu klubs», kur bez valodas mācīšanās apgūst arī dažādas lietas, kas saistītas ar kultūru, tradīcijām.
SANDA DEISONE. Foto no personīgā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv