Viens vienīgs piedzīvojums

- 7.Augusts, 2020
Viesis
Laikrakstā

MĀRCIS BOGDANOVS. Daudziem valmieriešiem pazīstams gan kā sportists, gan arī kā ļoti muzikāls un visādi citādi daudzpusīgs gados jauns cilvēks, kurš pats par sevi saka: «Esmu atraktīvs, jo patīk dažādas trakulības, izdarot daudz ko oriģinālu, ko nevar citi. Cenšos visu paveikt citādāk, nekā to parasti izdara mani līdzcilvēki.»

Īsts Valmieras puika

Dzimis un audzis četru bērnu ģimenē, Mārcis ir un vienmēr esot juties kā vecākais brālis diviem jaunākajiem brāļiem un māsai – pastarītei. Ne reizi vien nācies iejusties arī auklītes lomā, kad tētis un mamma bijuši aizņemti darba gaitās. Mudinot Mārci uz atmiņām, dzirdu: «Joprojām nav aizmirstama mana pirmā skola – Valmieras centrā ezeriņa krastā. Lai arī 5. vidusskolā aizritēja tikai viens mācību gads, to atceros ar siltumu sirdī. Mana mamma Inese – skolotāja  – mainīja savu muzikālo darbu, tādēļ viss turpmākais skolas laiks man saistās ar Pārgaujas sākumskolu un Pārgaujas ģimnāziju. Sākumā mācījos labi, bet vēlāk gan mācības kaut kā aizgāja pēc sava prāta un gribas. Toties ārpus mācībām laiks bija ļoti piepildīts – orientēšanās sports, dejošana plus vēl mūzikas skola, kur mani gaidīja saksofons. Vecāku teikto pieņēmu kā realitāti un visu centos tik tiešām izdarīt ar 100% atdevi. Pieaugot arvien vairāk sapratu, ka mūzika un dziedāšana Bogdanovu dzimtai ir Dieva dota dāvana, ka tas ir jānovērtē un jāliek lietā.

Pēc vidusskolas nezināju, ko īsti tālāk darīt. Nebija manī vēl savs stiprais tālāk virzītājspēks. Iestājos biznesa augstskolā «Turība» neklātienē Cēsīs. Nospriedu, ka gan jau varēšu. Sabiedriskās attiecības tur bija jāmācās divarpus gadus. Tāds īpaši runātīgs neesmu, bet, ja uznāk vēlme un pagadās īstais temats, tad gan neesmu apturams. Skolu pabeidzu, diplomu ieguvu, bet tas ir dziļi nolikts un tā arī nekad nav izmantots.

«Turības» otrajā mācību gadā Jūrmalā kļuvu par neredzīgā Georga Bārdas asistentu. Tā man bija ļoti vērtīga pieredze, jo redzēju un sapratu, cik vispusīgi un pilnvērtīgi var dzīvot neredzīgs cilvēks, ja vien viņam ļauj darīt to, kas viņu interesē un ko viņš pats vēlas. Georgs man lika padomāt par dzīvi un tās mērķiem. Es vēl biju to meklējumos.

Pēc Georga man bija šādi tādi darbiņi – vienu brīdi biju pat pastnieks. Pabiju arī kādā itāļu firmā, kur iepazinu dažādas tehnikas, bet arvien mani nepameta sajūta, ka vajadzētu darīt kaut ko citu. Valmieras Novada fonds uzaicināja strādāt par brīvprātīgo, par projekta vadītāja asistentu. Pieņēmu šo iespēju. Ieguvu jaunu pieredzi, un tomēr joprojām nelika mieru doma, ka gribu, ka man  vajag kaut ko savu. Tā sagadījās, ka tieši tobrīd vecāku dzīvesvietā atbrīvojās viena istaba, tur arī sāku organizēt vairākas aizraujošas spēles un pie viena arī ar to kaut ko nopelnīju. Izdomāju un izveidoju Vidzemē pirmo izlaušanās spēli. Rīgā ir ap 80 dažādu spēļu iespējas, bet Vidzemē tolaik bija tukšums. Tagad ir!»

Dzimis, lai skrietu

Turpinot sarunu ar vispusīgo Mārci un zinot viņa aktīvo dzīves veidu, nevaru nepajautāt, kad un kā tas aizsākās. Mārcis atceras: «Tētis mani astoņu gadu vecumā aizveda uz orientēšanās treniņiem. Patika! Jo vairāk, ja treneri redzēja un novērtēja kā manu gribēšanu, tā arī varēšanu! Pēc skolas palika skriešana, bet orientēšanās sportu atmetu.

Anitas Martinsones foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru