Viesis

Drau­gu ska­tī­ju­mā TATJANA ANDERSONE ir cil­vēks, ar ko dro­ši var iet iz­lū­kos: ne­pa­me­tīs ne­lai­mē, ne­no­dos un līdz ga­lam cī­nī­sies par tais­nī­bu. — Es no­vēr­tē­ju drau­gus, kas spēj priekš ma­nis at­rast lai­ku sa­vā die­nas plā­nā, bet mī­lu tos, ka priekš ma­nis ne­ie­vē­ro šo die­nas plā­nu,— sa­ka op­ti­mis­tis­kā Tat­ja­na, kas arī dzī­ves līk­lo­ču la­bi­rin­tos sa­gla­bā se­vī Die­va svē­tī­bu.

Jau­nai se­zo­nai mos­tas Lat­vi­jas daiļ­dār­zi. Ne vie­nu vien no tiem pro­jek­tē­ju­šas un ie­ko­pu­šas Ko­cē­nu pa­gas­ta uz­ņē­mē­jas Alda Ozola un Kristīne Čakste. Šis mā­tes un mei­tas tan­dēms ir pa­mats ģi­me­nes biz­ne­sam.

Drēg­nā, lie­tai­nā ce­turt­die­nā Ren­cē­nu pa­gas­ta «Bļod­nie­kos» mūs sa­gai­da saim­nie­ce VINETA VADMALIŅA un, as­tes drau­dzī­gi lun­ci­not, ba­riņš su­ņu.

Ma­zais ne­pil­nu ga­du ve­cais te­ro­rists tak­sī­tis Ro­ko, ie­saukts par Ma­ka­ro­ni­ņu, ba­rā pa­ma­nī­jies ie­gūt do­mi­nē­jo­šo lo­mu un, ci­tus iz­grūs­tot, pir­mais no­stā­jas uz pa­kaļ­kā­jām, lai sa­svei­ci­nā­tos. Arī pā­rē­jie ie­ņem vie­tas ap mums. Ka­mī­nā mā­jī­gi ku­ras uguns...

Dik­ļu pils res­to­rā­na šef­pa­vārs Valters Zirdziņš.

Gads ne­ma­not ap­me­tis lo­ku — SIA Cē­su ra­jo­na zob­ārst­nie­cī­bas po­li­klī­ni­ka Val­mie­ras fi­li­ā­les per­so­nāls 22. mar­tā la­bā no­ska­ņā bau­dī­ja pir­mā ga­da tor­ti. Risks ie­nākt arī Val­mie­rā ir at­tais­no­jies. Pa­cien­tu ne­trūkst, ja vien bū­tu spe­ci­ā­lis­ti, fi­li­ā­le va­rē­tu pa­pla­ši­nā­ties, vēr­tē uz­ņē­mu­ma val­des priekš­sē­dē­tā­ja Te­rē­ze Bēr­zu­pe. Lie­lā­kā da­ļa ap­vie­no dar­bu Cē­sīs ar pa­cien­tu pie­ņem­ša­nu Val­mie­rā. — Ko­lek­tī­vā ir ap­vie­no­ju­šies pa­ši la­bā­kie, bet dak­te­re Za­ne ir vie­na no uz­ņē­mu­ma lie­lā­ka­jām vēr­tī­bām. Lie­kas, zob­ār­stes un ļo­ti la­bas pro­tē­zis­tes gē­nu mam­ma vi­ņai ie­dā­vā­ju­si, pirms Za­ne vēl bi­ja pie­dzi­mu­si, — T. Bērz­upes kā dar­ba de­vē­jas vie­dok­li pa­spilg­ti­na kā­das pa­cien­tes sir­snī­gais svei­ciens zob­ārst­nie­cī­bas Val­mie­ras fi­li­ā­les at­vēr­ša­nas die­nā — vi­ņa ne­slē­pa prie­ku, ka vairs ne­būs jā­brauc uz Cē­sīm, kur vi­ņa ie­pa­zi­nu­si Za­nes aug­sto pro­fe­si­o­na­li­tā­ti.

— Lī­de­ra spē­jas, ir laipns, at­sau­cīgs, ar la­bu hu­mo­ra iz­jū­tu, vieg­li rod iz­eju no jeb­ku­ras sa­rež­ģī­tas si­tu­ā­ci­jas, — tā Vid­ze­mes Augst­sko­las Tū­ris­ma gi­du ba­ka­lau­ra stu­di­ju pro­gram­mas di­rek­to­ru un pa­zīs­ta­mo da­bas drau­gu ANDRI KLEPERU rak­stu­ro vi­ņa ko­lē­ģi put­nu vē­ro­tā­ji no Lat­vi­jas or­ni­to­lo­ģi­jas bied­rī­bas. Arī mū­su sa­ru­nā viņš ar pa­tie­su sa­jūs­mu un azar­tu stās­ta par da­bā re­dzē­to un pie­dzī­vo­to gan Lat­vi­jā, gan tā­lās ze­mēs.

Ei­ro­pai vis­tu­vā­kais pir­mat­nē­jais šarms ir Ma­ro­ka. Tuk­sne­sis el­po pa­kau­sī, kaut kur tā­lu­mā šalc oke­āns, un nak­tī mil­jo­niem zvaig­žņu at­gā­di­na, ka ne­esi ša­jā pa­sau­lē viens. Ze­me, ku­rā sa­tie­kas tuk­sne­sis ar snie­go­tām kal­nu vir­sot­nēm. In­gus, Zin­tis, Rai­tis di­vi Jā­ņi, Mār­tiņš, Ro­lands un Ralfs ar mo­to­cik­liem BMW 1200 GS Ad­ven­tu­re jan­vā­ra bei­gās un feb­ru­ā­ra sā­ku­mā, kad Lat­vi­jā krīt lie­las snie­ga pār­slas, bau­da tuk­sne­si un Ma­ro­kas sau­li — za­ļo pal­mas, zied pu­ķes. Die­nas­grā­ma­tā tiek ie­rak­stīts: at­ver sir­di un prā­tu ci­tai, da­žā­dai pa­sau­lei! Vai­rā­ki no vi­ņiem ar sa­viem mo­čiem Ma­ro­kā ir jau ot­ro rei­zi. Arī Rolands Gulbis:

Tā par sa­vu aiz­rau­ša­nos ar Ja­pā­nu jo­ko val­mie­rie­te Rūta Vorpa. Sa­vā Pār­gau­jas ģim­nā­zi­jas 11.c kla­sē mei­te­ne at­grie­zās jan­vā­ra tre­ša­jā ne­dē­ļā, pie­cus mē­ne­šus no­dzī­vo­ju­si Uz­le­co­šās sau­les ze­mē Ja­pā­nā.

Dau­dzos iz­glī­to­jo­šos pa­sā­ku­mos, ga­da­tir­gos un iz­stā­dēs in­te­re­sen­tus ar SIA Liep­kal­ni vēs­tu­ri un maiz­nī­cas cep­tu­vēs ta­pu­šo pro­duk­ci­ju ie­pa­zīs­ti­na uz­ņē­mu­ma mār­ke­tin­ga va­dī­tā­ja IEVA ZARIŅA. Ie­pa­zī­si­mies!

Dzidra Tetere 40 gadus vadījusi arodbiedrību «Valmieras pienā». Kaut mainījies uzņēmuma nosaukums, arodbiedrības līdere bija savā vietā. Viņa saka: — Beidzot esmu brīva. Tikko ievadīju darbā savu vietnieci.

ANCE PURMALE (25) bērnību pavadījusi Valmierā. Mācījusies Valmieras Valsts ģimnāzijā, klavierspēli — Valmieras mūzikas skolā. Studē maģistrantūrā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Lilijas Greidānes vokālās mākslas klasē. Ir Ogres skolotāju kamerkora vokālā pedagoģe un pasniedz itāliešu valodu Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Pašlaik otro reizi Erasmus programmā papildina mūzikas izglītību Conservatorio di Santa Cecilia Romā. Kopš 2005. gada darbojas operstudijā «Figaro», kur Ancei ir bijusi virkne lomu, arī galveno partiju. 2010. gadā Ance pirmo reizi uzstājās Latvijas Nacionālajā operā ar Novices lomu Dž. Pučīni operā «Māsa Andželika».

INĀRAS ĶIEĢELES vec­tēvs bi­jis pa­ma­tīgs lau­ku saim­nieks, kas vi­su vien­mēr iz­da­rī­jis kār­tī­gi un go­dī­gi un arī no ci­tiem pra­sī­jis to pa­šu. — Ja bi­ji ko me­lo­jis, ne­dod, Dievs, tikt vi­ņa na­gos. Vec­tēvs man bi­ja lie­la au­to­ri­tā­te. Arī es vien­mēr es­mu cen­tu­sies būt go­dī­ga un var­būt da­ļē­ji vi­ņa ie­tek­mē aiz­gā­ju mā­cī­ties uz Lauk­saim­nie­cī­bas aka­dē­mi­ju. Ne­klā­tie­nē pa­bei­dzu eko­no­mis­tus. Skait­ļo­ša­na man vien­mēr pa­ti­ku­si. Vēl pirms augst­sko­las bie­ži uz­tu­rē­jos pie kai­mi­ņie­nes, kas saim­nie­cī­bā strā­dā­ja par eko­no­mis­ti — pa­ti­ka dar­bo­ties ar skait­ļo­ja­mo ma­šī­nu, — stās­ta Inā­ra.

SINTIJA KEZIKA. Val­mie­ras Valsts ģim­nā­zi­jas lat­vie­šu va­lo­das un li­te­ra­tū­ras sko­lo­tā­ja, avī­zes Sko­las ka­ba­ta kon­sul­tan­te, div­ga­dī­gā Ral­fa mā­mi­ņa.

Di­rek­to­ra viet­nie­ce mā­cī­bu dar­bā Edī­te Bū­ma­ne: — Ļo­ti jau­ka sko­lo­tā­ja, per­spek­tī­va, brī­niš­ķī­gi sa­pro­tas ar ve­cā­ka­jiem ko­lē­ģiem, ie­jū­tī­ga, drau­dzī­ga pret sko­lē­niem. Labs ie­gu­vums sko­lai. Kon­sul­tē sko­las avī­zes vei­do­tā­jus, veik­smī­gi sa­dar­bo­jo­ties arī ar sko­lē­niem, kam ne­mā­ca. Drau­dzī­gā ai­ci­nā­ju­ma sa­ka­rā ko­lek­tī­vā no­tiek bal­so­ša­na — ad­mi­nis­trā­ci­ja sko­lo­tā­ju Sin­ti­ju ko­pā ar In­dru Vē­ve­ri un Ine­tu Amo­li­ņu no­sau­ku­si no­mi­nā­ci­jā Ra­do­šais, per­spek­tī­vais sko­lo­tājs, kas vien jau ir zi­nāms no­vēr­tē­jums.

Pa­gā­ju­šā ga­da no­ga­lē sa­vu 80. dzim­ša­nas die­nu no­svi­nē­ja Nauk­šē­nu vi­dus­sko­las bio­lo­ģi­jas un ķī­mi­jas sko­lo­tājs un sko­lē­nu or­ķes­tra bi­ju­šais va­dī­tājs, ta­gad Je­ru pa­gas­ta ie­dzī­vo­tājs ULDIS ZUMENTS.

Sajūta pat nedaudz sirreāla – man pretī Valmieras populārākajā bārā Tinte pie tējas krūzes sēž puisis, kas, kopš uzvarējis Pekinas olimpiādē, joprojām iedveš respektu visai BMX pasaulei, tostarp šī sporta veida dzimtenei ASV.

Ju­bi­le­jas in­ter­vi­jai Ligita Dēvica pie­krīt bez en­tu­zi­as­ma. Bet ak­tie­ri ir dis­cip­li­nē­ta tau­ta, un — kas jā­da­ra, tas jā­da­ra. Ga­di pēc tā bries­mī­gā brī­ža, pro­ti, aiz­ie­ša­nas pen­si­jā, Gi­tai (tā Dē­vi­cu kopš ne­at­mi­na­miem lai­kiem sauc ko­lē­ģi) ir bi­ju­ši pār­do­mu un vēr­tī­bu pār­vēr­tē­ša­nas pie­pil­dī­ti. Arī sa­ru­nā vi­ņa ik pa lai­ci­ņam sa­min­sti­nās un no­sa­ka: tos es vēl sev ne­es­mu no­for­mu­lē­ju­si. Vie­no­ja­mies, ka ru­nā­sim par lie­lām lie­tām, par dzī­vi vis­pār, jo — «ku­ram gan ma­na pri­vā­tā dzī­ve var būt no­de­rī­ga». Bet sā­kam, pro­tams, ar lo­mām. Paš­laik Li­gi­ta Dē­vi­ca mē­ģi­na Dār­tas lo­mu Evi­tas Snie­dzes lu­gā Mā­ko­ņains, ie­spē­jams skaid­ro­sies, ko ie­stu­dē Oļ­ģerts Kro­ders. Dār­ta ir sko­lo­tā­ja, pie ku­ras uz ab­sol­ven­tu sa­li­do­ju­mu ie­ro­das vi­ņas bi­ju­šie au­dzēk­ņi, arī pa­šas mei­ta.

Dau­dzi ve­cā­kās pa­au­dzes val­mie­rie­ši pa­zīst gan Pāvilu, gan Vili Krūmiņus, ta­ču ne tik dau­dzi zi­na, ka vi­ņi ir dvī­ņu­brā­ļi. Nā­kam­ne­dēļ abi svi­nēs 80. dzim­ša­nas die­nu. Brā­ļu dzī­ves ce­ļi vir­zī­ju­šies at­šķi­rī­gi, arī se­jā vi­ņi nav tik vie­nā­di, to­mēr dau­dzē­jā­di vi­ņi ir lī­dzī­gi. Strā­dī­gi pui­ši (at­ļau­šos tā teikt, jo sir­dī vi­ņi jo­pro­jām ir jau­nek­lī­gi), ku­ru sak­nes ir lau­kos.

GINTS TRĒZIŅŠ bei­dzis Val­mie­ras 5. vi­dus­sko­lu un Val­mie­ras Māk­slas sko­lu, Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Eko­no­mi­kas fa­kul­tā­tē ie­gu­vis ba­ka­lau­ra un ma­ģis­tra grā­du, kā­du lai­ku pa­strā­dā­jis Rī­gā un pa­ra­lē­li no­dar­bo­jies ar spor­tu, va­dī­jis no­dar­bī­bas, tā­pēc Lat­vi­jas Spor­ta pe­da­go­ģi­jas aka­dē­mi­jā mā­cī­jies tre­ne­ru kur­sos. Vē­lāk vi­ņam pie­dā­vāts darbs Val­mie­ras Pār­gau­jas ģim­nā­zi­jā. Pe­da­go­ga iz­glī­tī­bas ne­bi­jis, tā­dēļ nā­cies vēl­reiz mā­cī­ties Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē.

«Mēs ne­va­ram iz­la­bot vi­sas pā­res­tī­bas, bet mēs va­ram ap­stā­ties un pār­siet kā­da sa­stap­ta cil­vē­ka brū­ces, ne­vis pār­iet ce­ļa ot­rā pu­sē». Šie ne­sen la­sī­tie vie­die vār­di, ma­nu­prāt, pre­cī­zi rak­stu­ro Val­mie­ras Sv. Sī­ma­ņa ev. lut. drau­dzes priekš­nie­ku Egilu Juitinoviču.

Tri­kā­tas pa­gas­ta zem­nie­ku saim­nie­cī­bas Ir­bī­tes va­dī­tājs RIHARDS CIRCENIS ir tā­lu zi­nāms. Šo­reiz sa­ru­na pirms lie­las ju­bi­le­jas.