Viesis

Kom­po­nis­ta un folk­lo­ris­ta Ar­tū­ra Sa­la­ka — šo­gad at­zī­mē­sim vi­ņa 120 ga­du ju­bi­le­ju — maz­dēls RAIMONDS MACATS šo­va­sar itin bie­ži bi­ja sa­sto­pams mūs­pu­sē, gan cie­mo­jo­ties pie mam­mas Aus­mas Dzin­ta­res, gan ko­pā ar ve­cā­ko dē­lu mu­zi­cē­jot dže­za klu­bā Parks.

ATIS JĒKABSONS. Val­mie­ras Vies­tu­ra vi­dus­sko­las sko­lo­tājs.

— No 1988. ga­da. Pēc in­sti­tū­ta trīs ga­dus no­strā­dā­ju spor­ta sko­lā, bet mans bi­ju­šais sko­lo­tājs Val­mie­ras 4. vi­dus­sko­lā Ivars Brie­dis, vies­tu­rie­šu di­rek­tors, pa­so­lī­ja pa­lī­dzēt ar dzī­vok­li un aiz­vi­li­nā­ja pie se­vis, — sko­lo­tājs ie­pa­zīs­ti­na ar se­vi, stei­dzo­ties uz ie­ras­ta­jiem au­gus­ta bei­gu die­nu dar­biem sko­lā. — Ar jau­na­jiem des­mi­ta­jiem krā­so­jam spor­ta zā­les grī­du, ma­la­či, aku­rā­ti zē­ni. Ar ko­lē­ģi Igo­ru Ra­mu šo­dien pa­veik­sim at­bil­dī­gā­ko — sa­vilk­sim vi­sas lau­ku­ma lī­ni­jas. Vies­tu­ros ir tra­dī­ci­ja ai­ci­nāt sko­lē­nus pie­likt sa­vu ro­ku sko­las sa­po­ša­nā. Sko­lē­niem pa­tīk kon­krē­ti uz­de­vu­mi. La­pu grāb­ša­na ru­de­ņos jau­nie­šus gan ne īpa­ši velk, ar ne­pa­cie­tī­bu gai­da, lai āt­rāk uz­snieg. Bet ne­sū­dzos, viss tiek pa­da­rīts.

VALDIS SVIRSKIS — filosofijas zinātņu maģistrs un filozofijas, retorikas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs. Akadēmiskās intereses papildinājās ar garīgu praksi, kad viņš nolēma apgūt koncentrācijas un meditācijas jogu M. Gandija miera prēmijas un UNESCO miera balvas laureāta Šri Činmoja (1931- 2007) vadībā, kas no 1970. līdz 2007. gadam sabiedriskā kārtā vadīja starpkonfesionālo meditāciju grupu ANO mītnē Ņujorkā. Valdis interesējas arī par garīgu mūziku, dzeju, mākslu un kino, mīl ikdienā izbaudīt skrējiena prieku un veģetāra ēdiena garšu.

Mo­des māk­sli­nie­ce INGA TAURIŅA bēr­nī­bu pa­va­dī­ju­si vecāsmammas lauku mājās Je­ru pa­gas­tā. Mā­co­ties Je­ru pa­mat­sko­lā, no 6. kla­ses pa­ra­lē­li ap­mek­lē­ja Rū­jie­nas māk­slas sko­lu. Vē­lāk mā­cī­bas tur­pi­nā­tas Val­mie­ras Valsts ģim­nā­zi­jā un Val­mie­ras māk­slas vi­dus­sko­lā. In­ga pa­bei­gu­si Mo­des māk­slas no­da­ļu Lat­vi­jas māk­slas aka­dē­mi­jā un paš­laik ir ma­ģis­tran­tū­ras stu­den­te.

Ģi­me­nē vi­ņu sauc par Jan­ci, bet drau­gi par Dra­vi­ņu. JĀNIS DRAVA stu­dē RTU Ener­ģē­ti­kas un elek­tro­ni­kas fa­kul­tā­tē. Šo­ru­den — tre­šā kur­sa stu­dents. Div­des­mit vie­nu ga­du jauns, spor­tisks un ar lep­nu­mu se­vi sauc par Val­mie­ras pui­ku.

Tā par Latvijas BMX braucēju izredzēm olimpiskajā Londonā Jānis Matisons, būvfirmas SCO Centrs valdes priekšsēdis un Burtnieku novada domnieks, taču Jānis ir arī ilggadējs Valmieras BMX kluba Tālava prezidents.

Mācīties nekad nav par vēlu — arī brieduma gados, — atzīst biedrības Kristīgais žēlsirdības centrs valdes priekšsēdētāja GAIDA PEVKO.

Nē, mans sarunas biedrs nav dārznieks, vienkārši viņš šo sentimentālo Čikāgas piecīšu dziesmiņu pieminēja, atceroties kādu Vācijā pirms Jāņiem sastaptu latviešu sievieti, kas tik precīzi bija vārdos definējusi savu (un arī viņa) esību ekonomiskajā trimdā.

Pirmo gadu Valmieras jaunatnes centra «Vinda» direktora vietnieces izglītības jomā darbu veic GUNA ĀBOLIŅA.

Šo­va­sar Ber­tā­nu uz­vārds Lat­vi­jas bas­ket­bo­lā tiek at­gā­di­nāts vēl un vēl. Ve­cā­kais dēls — Lat­vi­jas čem­pi­ons, jau­nā­kais — tik­ko draf­tēts bas­ket­bo­la Me­kā NBA. Tēvs DAINIS BERTĀNS jau ot­ro ga­du ir tre­ne­ris Lat­vi­jas ju­ni­o­ru iz­la­sē.

It kā ne­lat­visks uz­vārds — Dzvin­ko...

Jau vai­rā­kās pa­au­dzēs. Uk­rai­nisks, sais­tīts ar zva­nī­ša­nu, ska­nī­gu­mu. Dzim­tas­ko­ku es­mu pē­tī­jis, ta­ču līdz uk­rai­nim vēl ne­es­mu ti­cis. Ra­dos pa­ma­tā ir lat­vie­ši: Bēr­zi­ņi, Kļa­vi­ņi, Žē­pe­ri... Var­būt no tā­da uz­vār­da kaut kas ir gē­nos: tēvs Ju­ris Cē­sīs dzied ko­rī, es arī dzie­du...

Tā at­zīst Aija Puķāne, SIA Akā­ci­ja E.V. va­dī­tā­ja. Cēs­nie­ce, kas nu jau pus­ot­ru ga­du dien­die­nā uz Val­mie­ru brauc strā­dāt. Rau­ties nā­kas ne pa jo­kam, jo šis ir ēdi­nā­ša­nas biz­ness, ku­rā val­mie­rie­ši, sa­vā star­pā sa­cen­šo­ties, jau ne pir­mo ga­du tu­ras starp la­bā­ka­jiem Lat­vi­jā. Ta­ču Ai­ja ir am­bī­ci­ju pār­pil­na un ga­ta­va ve­se­lī­gai kon­ku­ren­cei.

VIESTURS FREIMANIS pa­bei­dzis Val­mie­ras Vies­tu­ra vi­dus­sko­lu un ie­stā­jies Lat­vi­jas Lauk­saim­nie­cī­bas uni­ver­si­tā­tes Me­ža fa­kul­tā­tē. Uni­ver­si­tā­ti ab­sol­vē­jis un paš­laik strā­dā mež­saim­nie­cī­bas fir­mā Og­rē par mež­saim­nie­cī­bas spe­ci­ā­lis­tu. Vi­ņa dar­ba pie­nā­kums ir no­vēr­tēt me­ža ba­gā­tī­bas un veikt tak­sā­ci­ju.

Val­mie­ras te­āt­ra ak­tri­se Anna Putniņa nu­pat pie­dzī­vo­ju­si pirm­iz­rā­di Le­as lo­mā Īva Ža­mi­a­ka ko­mē­di­jā Acā­li­ja, un tū­līt pat sāk­sies mē­ģi­nā­ju­mi lu­gai Trio, ko uz­rak­stī­jis un ie­stu­dēs vi­ņas vīrs Lau­ris Gun­dars. Te­āt­ra cil­vē­ki An­nai bi­ju­ši ap­kārt vien­mēr.

Šis pa­va­sa­ris Rasmai Freimanei, Lat­vi­jas lau­ku sie­vie­šu ap­vie­nī­bas val­des priekš­sē­dē­tā­jai, Kau­gu­ru pa­gas­ta Maz­put­ni­ņu saim­nie­cei, at­ne­sis aug­stu ap­bal­vo­ju­mu — Valsts pre­zi­den­ta Val­da Zat­le­ra pa­snieg­to Tri­ju Zvaig­žņu or­de­ni.

Val­mie­ras te­āt­rī no­tiek klu­sa ro­sī­ba, sa­čuk­stē­ša­nās un plā­no­ša­na. Rīt pēc iz­rā­des El­do­ra­do Tā­lis Las­ma­nis tiks sveikts 50. dzim­ša­nas die­nā. Tā­da ju­bi­le­ja ir mir­klis, kad va­ja­dzē­tu pa­vēr­ties ap­kārt, no­vēr­tēt, kas ie­stā­dīts, uz­celts un iz­au­dzi­nāts, bet... — Tu jau zi­ni, ka par pri­vā­to dzī­vi es ne­ko ne­teik­šu, — brī­di­na ju­bi­lārs un ir ar mie­ru ru­nāt ti­kai par te­āt­ri. Tā ir ci­tiem do­mā­tā vi­ņa dzī­ves da­ļa.

ILONA OZOLIŅA. Jau drīz, pēc di­viem ga­diem sko­lo­tā­jas gai­tās, beig­sies vi­ņas Ie­spē­ja­mās mi­si­jas ie­sau­kums Val­mie­ras Valsts ģim­nā­zi­jā. Vi­ņas vi­dus­sko­las ga­di pa­gā­ja, ik die­nu brau­cot no mā­jām Rau­nā uz Drau­dzī­gā ai­ci­nā­ju­ma Cē­su Valsts ģim­nā­zi­ju.

BRIGITA GAIGALE dzimusi Rīgā, bet no mūža četriem gadiem dzīvojusi Valmierā:       Alkšņu mājā Marijas ielā. Tēvs Jānis Kalniņš atgriežas tuvāk savai dzimtajai vietai — Bukai, strādā Valmierā Bekona eksportā par galdniekmeistaru.

Drau­gu ska­tī­ju­mā TATJANA ANDERSONE ir cil­vēks, ar ko dro­ši var iet iz­lū­kos: ne­pa­me­tīs ne­lai­mē, ne­no­dos un līdz ga­lam cī­nī­sies par tais­nī­bu. — Es no­vēr­tē­ju drau­gus, kas spēj priekš ma­nis at­rast lai­ku sa­vā die­nas plā­nā, bet mī­lu tos, ka priekš ma­nis ne­ie­vē­ro šo die­nas plā­nu,— sa­ka op­ti­mis­tis­kā Tat­ja­na, kas arī dzī­ves līk­lo­ču la­bi­rin­tos sa­gla­bā se­vī Die­va svē­tī­bu.

Jau­nai se­zo­nai mos­tas Lat­vi­jas daiļ­dār­zi. Ne vie­nu vien no tiem pro­jek­tē­ju­šas un ie­ko­pu­šas Ko­cē­nu pa­gas­ta uz­ņē­mē­jas Alda Ozola un Kristīne Čakste. Šis mā­tes un mei­tas tan­dēms ir pa­mats ģi­me­nes biz­ne­sam.