Viesis

Tā par sa­vu aiz­rau­ša­nos ar Ja­pā­nu jo­ko val­mie­rie­te Rūta Vorpa. Sa­vā Pār­gau­jas ģim­nā­zi­jas 11.c kla­sē mei­te­ne at­grie­zās jan­vā­ra tre­ša­jā ne­dē­ļā, pie­cus mē­ne­šus no­dzī­vo­ju­si Uz­le­co­šās sau­les ze­mē Ja­pā­nā.

Dau­dzos iz­glī­to­jo­šos pa­sā­ku­mos, ga­da­tir­gos un iz­stā­dēs in­te­re­sen­tus ar SIA Liep­kal­ni vēs­tu­ri un maiz­nī­cas cep­tu­vēs ta­pu­šo pro­duk­ci­ju ie­pa­zīs­ti­na uz­ņē­mu­ma mār­ke­tin­ga va­dī­tā­ja IEVA ZARIŅA. Ie­pa­zī­si­mies!

Dzidra Tetere 40 gadus vadījusi arodbiedrību «Valmieras pienā». Kaut mainījies uzņēmuma nosaukums, arodbiedrības līdere bija savā vietā. Viņa saka: — Beidzot esmu brīva. Tikko ievadīju darbā savu vietnieci.

ANCE PURMALE (25) bērnību pavadījusi Valmierā. Mācījusies Valmieras Valsts ģimnāzijā, klavierspēli — Valmieras mūzikas skolā. Studē maģistrantūrā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Lilijas Greidānes vokālās mākslas klasē. Ir Ogres skolotāju kamerkora vokālā pedagoģe un pasniedz itāliešu valodu Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Pašlaik otro reizi Erasmus programmā papildina mūzikas izglītību Conservatorio di Santa Cecilia Romā. Kopš 2005. gada darbojas operstudijā «Figaro», kur Ancei ir bijusi virkne lomu, arī galveno partiju. 2010. gadā Ance pirmo reizi uzstājās Latvijas Nacionālajā operā ar Novices lomu Dž. Pučīni operā «Māsa Andželika».

INĀRAS ĶIEĢELES vec­tēvs bi­jis pa­ma­tīgs lau­ku saim­nieks, kas vi­su vien­mēr iz­da­rī­jis kār­tī­gi un go­dī­gi un arī no ci­tiem pra­sī­jis to pa­šu. — Ja bi­ji ko me­lo­jis, ne­dod, Dievs, tikt vi­ņa na­gos. Vec­tēvs man bi­ja lie­la au­to­ri­tā­te. Arī es vien­mēr es­mu cen­tu­sies būt go­dī­ga un var­būt da­ļē­ji vi­ņa ie­tek­mē aiz­gā­ju mā­cī­ties uz Lauk­saim­nie­cī­bas aka­dē­mi­ju. Ne­klā­tie­nē pa­bei­dzu eko­no­mis­tus. Skait­ļo­ša­na man vien­mēr pa­ti­ku­si. Vēl pirms augst­sko­las bie­ži uz­tu­rē­jos pie kai­mi­ņie­nes, kas saim­nie­cī­bā strā­dā­ja par eko­no­mis­ti — pa­ti­ka dar­bo­ties ar skait­ļo­ja­mo ma­šī­nu, — stās­ta Inā­ra.

SINTIJA KEZIKA. Val­mie­ras Valsts ģim­nā­zi­jas lat­vie­šu va­lo­das un li­te­ra­tū­ras sko­lo­tā­ja, avī­zes Sko­las ka­ba­ta kon­sul­tan­te, div­ga­dī­gā Ral­fa mā­mi­ņa.

Di­rek­to­ra viet­nie­ce mā­cī­bu dar­bā Edī­te Bū­ma­ne: — Ļo­ti jau­ka sko­lo­tā­ja, per­spek­tī­va, brī­niš­ķī­gi sa­pro­tas ar ve­cā­ka­jiem ko­lē­ģiem, ie­jū­tī­ga, drau­dzī­ga pret sko­lē­niem. Labs ie­gu­vums sko­lai. Kon­sul­tē sko­las avī­zes vei­do­tā­jus, veik­smī­gi sa­dar­bo­jo­ties arī ar sko­lē­niem, kam ne­mā­ca. Drau­dzī­gā ai­ci­nā­ju­ma sa­ka­rā ko­lek­tī­vā no­tiek bal­so­ša­na — ad­mi­nis­trā­ci­ja sko­lo­tā­ju Sin­ti­ju ko­pā ar In­dru Vē­ve­ri un Ine­tu Amo­li­ņu no­sau­ku­si no­mi­nā­ci­jā Ra­do­šais, per­spek­tī­vais sko­lo­tājs, kas vien jau ir zi­nāms no­vēr­tē­jums.

Pa­gā­ju­šā ga­da no­ga­lē sa­vu 80. dzim­ša­nas die­nu no­svi­nē­ja Nauk­šē­nu vi­dus­sko­las bio­lo­ģi­jas un ķī­mi­jas sko­lo­tājs un sko­lē­nu or­ķes­tra bi­ju­šais va­dī­tājs, ta­gad Je­ru pa­gas­ta ie­dzī­vo­tājs ULDIS ZUMENTS.

Sajūta pat nedaudz sirreāla – man pretī Valmieras populārākajā bārā Tinte pie tējas krūzes sēž puisis, kas, kopš uzvarējis Pekinas olimpiādē, joprojām iedveš respektu visai BMX pasaulei, tostarp šī sporta veida dzimtenei ASV.

Ju­bi­le­jas in­ter­vi­jai Ligita Dēvica pie­krīt bez en­tu­zi­as­ma. Bet ak­tie­ri ir dis­cip­li­nē­ta tau­ta, un — kas jā­da­ra, tas jā­da­ra. Ga­di pēc tā bries­mī­gā brī­ža, pro­ti, aiz­ie­ša­nas pen­si­jā, Gi­tai (tā Dē­vi­cu kopš ne­at­mi­na­miem lai­kiem sauc ko­lē­ģi) ir bi­ju­ši pār­do­mu un vēr­tī­bu pār­vēr­tē­ša­nas pie­pil­dī­ti. Arī sa­ru­nā vi­ņa ik pa lai­ci­ņam sa­min­sti­nās un no­sa­ka: tos es vēl sev ne­es­mu no­for­mu­lē­ju­si. Vie­no­ja­mies, ka ru­nā­sim par lie­lām lie­tām, par dzī­vi vis­pār, jo — «ku­ram gan ma­na pri­vā­tā dzī­ve var būt no­de­rī­ga». Bet sā­kam, pro­tams, ar lo­mām. Paš­laik Li­gi­ta Dē­vi­ca mē­ģi­na Dār­tas lo­mu Evi­tas Snie­dzes lu­gā Mā­ko­ņains, ie­spē­jams skaid­ro­sies, ko ie­stu­dē Oļ­ģerts Kro­ders. Dār­ta ir sko­lo­tā­ja, pie ku­ras uz ab­sol­ven­tu sa­li­do­ju­mu ie­ro­das vi­ņas bi­ju­šie au­dzēk­ņi, arī pa­šas mei­ta.

Dau­dzi ve­cā­kās pa­au­dzes val­mie­rie­ši pa­zīst gan Pāvilu, gan Vili Krūmiņus, ta­ču ne tik dau­dzi zi­na, ka vi­ņi ir dvī­ņu­brā­ļi. Nā­kam­ne­dēļ abi svi­nēs 80. dzim­ša­nas die­nu. Brā­ļu dzī­ves ce­ļi vir­zī­ju­šies at­šķi­rī­gi, arī se­jā vi­ņi nav tik vie­nā­di, to­mēr dau­dzē­jā­di vi­ņi ir lī­dzī­gi. Strā­dī­gi pui­ši (at­ļau­šos tā teikt, jo sir­dī vi­ņi jo­pro­jām ir jau­nek­lī­gi), ku­ru sak­nes ir lau­kos.

GINTS TRĒZIŅŠ bei­dzis Val­mie­ras 5. vi­dus­sko­lu un Val­mie­ras Māk­slas sko­lu, Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Eko­no­mi­kas fa­kul­tā­tē ie­gu­vis ba­ka­lau­ra un ma­ģis­tra grā­du, kā­du lai­ku pa­strā­dā­jis Rī­gā un pa­ra­lē­li no­dar­bo­jies ar spor­tu, va­dī­jis no­dar­bī­bas, tā­pēc Lat­vi­jas Spor­ta pe­da­go­ģi­jas aka­dē­mi­jā mā­cī­jies tre­ne­ru kur­sos. Vē­lāk vi­ņam pie­dā­vāts darbs Val­mie­ras Pār­gau­jas ģim­nā­zi­jā. Pe­da­go­ga iz­glī­tī­bas ne­bi­jis, tā­dēļ nā­cies vēl­reiz mā­cī­ties Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē.

«Mēs ne­va­ram iz­la­bot vi­sas pā­res­tī­bas, bet mēs va­ram ap­stā­ties un pār­siet kā­da sa­stap­ta cil­vē­ka brū­ces, ne­vis pār­iet ce­ļa ot­rā pu­sē». Šie ne­sen la­sī­tie vie­die vār­di, ma­nu­prāt, pre­cī­zi rak­stu­ro Val­mie­ras Sv. Sī­ma­ņa ev. lut. drau­dzes priekš­nie­ku Egilu Juitinoviču.

Tri­kā­tas pa­gas­ta zem­nie­ku saim­nie­cī­bas Ir­bī­tes va­dī­tājs RIHARDS CIRCENIS ir tā­lu zi­nāms. Šo­reiz sa­ru­na pirms lie­las ju­bi­le­jas.

Pa­sau­lē ir mil­jo­niem tra­ku cil­vē­ku, po­zi­tī­vā no­zī­mē. Tra­ki vi­ņi ir mū­su acīs. Pa­tie­sī­bā vi­ņi at­klā­ju­ši to, ko mēs ne­re­dzam vai ne­gri­bam re­dzēt, pa­tie­so dzī­ves jē­gu — mest pie ma­las iz­do­mā­tās pro­blē­mas, ļau­ties bau­dīt dzī­ves sa­gā­dā­tos pār­stei­gu­mus un ap­tvert pa­sau­les krāš­ņu­mu.

26 ga­dus jau­nais val­mie­rie­tis, IT spe­ci­ā­lists ar dar­ba pie­rak­stu Rī­gā, Alvis NĪGALS pil­nī­gi no­teik­ti ir pie­skai­tāms aug­stāk­mi­nē­ta­jiem. Viņš mek­lē pie­dzī­vo­ju­mus, daž­kārt tie pa­ši at­rod vi­ņu.

KARLĪNE CERCINA. Mākslas galerijas Laipa vadītāja. Jaunībā Rubenes pamatskolā — skolas un starpskolu konkursa Zeltene uzvarētāja, skolas lepnums, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā — skolas prezidente, viena no labākajām, aktīvākajām skolniecēm.

Ne­pil­nus 23 ga­dus jau­nā Ža­ne­te Uš­kā­ne vi­jol­nie­ces gai­tas sā­ka 1993. ga­dā Val­mie­ras mū­zi­kas sko­las vi­jo­les no­da­ļā pie sko­lo­tā­jas Mai­jas Ozo­las. Vē­lāk mei­te­ne spē­lē­ja arī Val­mie­ras ka­me­ror­ķes­trī un bi­ja stī­gu or­ķes­tra kon­cert­meis­ta­re, 2000. ga­dā sā­ka mā­cī­bas Emī­la Dār­zi­ņa mū­zi­kas sko­lā. Ša­jā lai­kā Ža­ne­te snie­dza vai­rā­kus kon­cer­tus Lat­vi­jas pil­sē­tās, bi­ja Emī­la Dār­zi­ņa mū­zi­kas vi­dus­sko­las sim­fo­nis­kā or­ķes­tra kon­cert­meis­ta­re. 2006. ga­da de­cem­brī Ža­ne­te Lon­do­nā veik­smī­gi iz­tu­rē­ja kon­kur­su ie­stāj­ek­sā­me­nos Lon­do­nas Ka­ra­lis­kās mū­zi­kas aka­dē­mi­jā. Lon­do­nā Ža­ne­te ir pie­da­lī­ju­sies vai­rā­kās meis­tar­kla­sēs pie tā­diem pa­snie­dzē­jiem kā Li­o­nel Handy, Gar­field Jack­son, Hu Kun u.c. Šo­gad au­gus­tā Ža­ne­te uz­stā­jās Val­mie­ras Mū­zi­kas sko­las dār­za kon­cer­tā ko­pā ar Ai­vu Tau­ri­ņu.

Šo­reiz sest­die­nas vie­sis ir zvē­ri­nā­ta ad­vo­kā­te MIRGA PRIEDĪTE. Val­mie­rie­te kopš vi­dus­sko­las, kad no Ran­kas uz še­jie­ni pār­cē­lās mā­te. Va­ro­ņos gan mā­cī­ju­sies ti­kai ga­du, pēc tam aiz­gā­ju­si uz Mur­jā­ņiem, kur spe­ci­a­li­zē­ju­sies viegl­at­lē­ti­kā. Iz­ci­lu sa­snie­gu­mu ša­jā jo­mā ne­esot bi­jis, ta­ču Mur­jā­ņi pa­vi­sam no­teik­ti ie­mā­cī­ju­ši ak­tī­vu dzī­ves­vei­du.

ULDIS PUNKSTIŅŠ ir Be­ve­rī­nas no­va­da kul­tū­ras no­da­ļas va­dī­tājs, ak­tī­va, daudz­pu­sī­ga per­so­nī­ba.

Vakar daudzās skolās krita vadība, stundas vadīja skolēni un skolotāji pēkšņi kļuva palaidnīgi. Skolotāju dienā mainīties lomām patīk visiem.

AIJA KUĢE. Šo­dien vi­ņa, no tā­lu­ma at­stei­gu­sies, ir sa­vas sko­las 90. ju­bi­le­jas vieš­ņa. Ai­ja jau vi­dus­skol­nie­ces ga­dos, kad lat­vie­šu va­lo­das sko­lo­tā­jas Ai­nas Lie­pi­ņas ie­teik­ta, va­sa­rās pie­strā­dā­ja Lies­mā, no sa­viem vien­au­džiem at­šķī­rās ar pat­stā­vī­gu, tam lai­kam ne­tra­di­ci­o­nā­lu do­mā­ša­nu, var­būt pat vēl ne­ap­jaus­tu iek­šē­jo brī­vī­bu, kas vē­lāk vi­ņai ne­ļaus pa­do­ties vai­rā­ku­ma vie­dok­lim, bet ka­ra žur­nā­lis­tes gai­tās sa­gla­bāt sa­vu si­tu­ā­ci­jas iz­prat­ni.