Viesis

SINTIJA KEZIKA. Val­mie­ras Valsts ģim­nā­zi­jas lat­vie­šu va­lo­das un li­te­ra­tū­ras sko­lo­tā­ja, avī­zes Sko­las ka­ba­ta kon­sul­tan­te, div­ga­dī­gā Ral­fa mā­mi­ņa.

Di­rek­to­ra viet­nie­ce mā­cī­bu dar­bā Edī­te Bū­ma­ne: — Ļo­ti jau­ka sko­lo­tā­ja, per­spek­tī­va, brī­niš­ķī­gi sa­pro­tas ar ve­cā­ka­jiem ko­lē­ģiem, ie­jū­tī­ga, drau­dzī­ga pret sko­lē­niem. Labs ie­gu­vums sko­lai. Kon­sul­tē sko­las avī­zes vei­do­tā­jus, veik­smī­gi sa­dar­bo­jo­ties arī ar sko­lē­niem, kam ne­mā­ca. Drau­dzī­gā ai­ci­nā­ju­ma sa­ka­rā ko­lek­tī­vā no­tiek bal­so­ša­na — ad­mi­nis­trā­ci­ja sko­lo­tā­ju Sin­ti­ju ko­pā ar In­dru Vē­ve­ri un Ine­tu Amo­li­ņu no­sau­ku­si no­mi­nā­ci­jā Ra­do­šais, per­spek­tī­vais sko­lo­tājs, kas vien jau ir zi­nāms no­vēr­tē­jums.

Pa­gā­ju­šā ga­da no­ga­lē sa­vu 80. dzim­ša­nas die­nu no­svi­nē­ja Nauk­šē­nu vi­dus­sko­las bio­lo­ģi­jas un ķī­mi­jas sko­lo­tājs un sko­lē­nu or­ķes­tra bi­ju­šais va­dī­tājs, ta­gad Je­ru pa­gas­ta ie­dzī­vo­tājs ULDIS ZUMENTS.

Sajūta pat nedaudz sirreāla – man pretī Valmieras populārākajā bārā Tinte pie tējas krūzes sēž puisis, kas, kopš uzvarējis Pekinas olimpiādē, joprojām iedveš respektu visai BMX pasaulei, tostarp šī sporta veida dzimtenei ASV.

Ju­bi­le­jas in­ter­vi­jai Ligita Dēvica pie­krīt bez en­tu­zi­as­ma. Bet ak­tie­ri ir dis­cip­li­nē­ta tau­ta, un — kas jā­da­ra, tas jā­da­ra. Ga­di pēc tā bries­mī­gā brī­ža, pro­ti, aiz­ie­ša­nas pen­si­jā, Gi­tai (tā Dē­vi­cu kopš ne­at­mi­na­miem lai­kiem sauc ko­lē­ģi) ir bi­ju­ši pār­do­mu un vēr­tī­bu pār­vēr­tē­ša­nas pie­pil­dī­ti. Arī sa­ru­nā vi­ņa ik pa lai­ci­ņam sa­min­sti­nās un no­sa­ka: tos es vēl sev ne­es­mu no­for­mu­lē­ju­si. Vie­no­ja­mies, ka ru­nā­sim par lie­lām lie­tām, par dzī­vi vis­pār, jo — «ku­ram gan ma­na pri­vā­tā dzī­ve var būt no­de­rī­ga». Bet sā­kam, pro­tams, ar lo­mām. Paš­laik Li­gi­ta Dē­vi­ca mē­ģi­na Dār­tas lo­mu Evi­tas Snie­dzes lu­gā Mā­ko­ņains, ie­spē­jams skaid­ro­sies, ko ie­stu­dē Oļ­ģerts Kro­ders. Dār­ta ir sko­lo­tā­ja, pie ku­ras uz ab­sol­ven­tu sa­li­do­ju­mu ie­ro­das vi­ņas bi­ju­šie au­dzēk­ņi, arī pa­šas mei­ta.

Dau­dzi ve­cā­kās pa­au­dzes val­mie­rie­ši pa­zīst gan Pāvilu, gan Vili Krūmiņus, ta­ču ne tik dau­dzi zi­na, ka vi­ņi ir dvī­ņu­brā­ļi. Nā­kam­ne­dēļ abi svi­nēs 80. dzim­ša­nas die­nu. Brā­ļu dzī­ves ce­ļi vir­zī­ju­šies at­šķi­rī­gi, arī se­jā vi­ņi nav tik vie­nā­di, to­mēr dau­dzē­jā­di vi­ņi ir lī­dzī­gi. Strā­dī­gi pui­ši (at­ļau­šos tā teikt, jo sir­dī vi­ņi jo­pro­jām ir jau­nek­lī­gi), ku­ru sak­nes ir lau­kos.

GINTS TRĒZIŅŠ bei­dzis Val­mie­ras 5. vi­dus­sko­lu un Val­mie­ras Māk­slas sko­lu, Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Eko­no­mi­kas fa­kul­tā­tē ie­gu­vis ba­ka­lau­ra un ma­ģis­tra grā­du, kā­du lai­ku pa­strā­dā­jis Rī­gā un pa­ra­lē­li no­dar­bo­jies ar spor­tu, va­dī­jis no­dar­bī­bas, tā­pēc Lat­vi­jas Spor­ta pe­da­go­ģi­jas aka­dē­mi­jā mā­cī­jies tre­ne­ru kur­sos. Vē­lāk vi­ņam pie­dā­vāts darbs Val­mie­ras Pār­gau­jas ģim­nā­zi­jā. Pe­da­go­ga iz­glī­tī­bas ne­bi­jis, tā­dēļ nā­cies vēl­reiz mā­cī­ties Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē.

«Mēs ne­va­ram iz­la­bot vi­sas pā­res­tī­bas, bet mēs va­ram ap­stā­ties un pār­siet kā­da sa­stap­ta cil­vē­ka brū­ces, ne­vis pār­iet ce­ļa ot­rā pu­sē». Šie ne­sen la­sī­tie vie­die vār­di, ma­nu­prāt, pre­cī­zi rak­stu­ro Val­mie­ras Sv. Sī­ma­ņa ev. lut. drau­dzes priekš­nie­ku Egilu Juitinoviču.

Tri­kā­tas pa­gas­ta zem­nie­ku saim­nie­cī­bas Ir­bī­tes va­dī­tājs RIHARDS CIRCENIS ir tā­lu zi­nāms. Šo­reiz sa­ru­na pirms lie­las ju­bi­le­jas.

Pa­sau­lē ir mil­jo­niem tra­ku cil­vē­ku, po­zi­tī­vā no­zī­mē. Tra­ki vi­ņi ir mū­su acīs. Pa­tie­sī­bā vi­ņi at­klā­ju­ši to, ko mēs ne­re­dzam vai ne­gri­bam re­dzēt, pa­tie­so dzī­ves jē­gu — mest pie ma­las iz­do­mā­tās pro­blē­mas, ļau­ties bau­dīt dzī­ves sa­gā­dā­tos pār­stei­gu­mus un ap­tvert pa­sau­les krāš­ņu­mu.

26 ga­dus jau­nais val­mie­rie­tis, IT spe­ci­ā­lists ar dar­ba pie­rak­stu Rī­gā, Alvis NĪGALS pil­nī­gi no­teik­ti ir pie­skai­tāms aug­stāk­mi­nē­ta­jiem. Viņš mek­lē pie­dzī­vo­ju­mus, daž­kārt tie pa­ši at­rod vi­ņu.

KARLĪNE CERCINA. Mākslas galerijas Laipa vadītāja. Jaunībā Rubenes pamatskolā — skolas un starpskolu konkursa Zeltene uzvarētāja, skolas lepnums, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā — skolas prezidente, viena no labākajām, aktīvākajām skolniecēm.

Ne­pil­nus 23 ga­dus jau­nā Ža­ne­te Uš­kā­ne vi­jol­nie­ces gai­tas sā­ka 1993. ga­dā Val­mie­ras mū­zi­kas sko­las vi­jo­les no­da­ļā pie sko­lo­tā­jas Mai­jas Ozo­las. Vē­lāk mei­te­ne spē­lē­ja arī Val­mie­ras ka­me­ror­ķes­trī un bi­ja stī­gu or­ķes­tra kon­cert­meis­ta­re, 2000. ga­dā sā­ka mā­cī­bas Emī­la Dār­zi­ņa mū­zi­kas sko­lā. Ša­jā lai­kā Ža­ne­te snie­dza vai­rā­kus kon­cer­tus Lat­vi­jas pil­sē­tās, bi­ja Emī­la Dār­zi­ņa mū­zi­kas vi­dus­sko­las sim­fo­nis­kā or­ķes­tra kon­cert­meis­ta­re. 2006. ga­da de­cem­brī Ža­ne­te Lon­do­nā veik­smī­gi iz­tu­rē­ja kon­kur­su ie­stāj­ek­sā­me­nos Lon­do­nas Ka­ra­lis­kās mū­zi­kas aka­dē­mi­jā. Lon­do­nā Ža­ne­te ir pie­da­lī­ju­sies vai­rā­kās meis­tar­kla­sēs pie tā­diem pa­snie­dzē­jiem kā Li­o­nel Handy, Gar­field Jack­son, Hu Kun u.c. Šo­gad au­gus­tā Ža­ne­te uz­stā­jās Val­mie­ras Mū­zi­kas sko­las dār­za kon­cer­tā ko­pā ar Ai­vu Tau­ri­ņu.

Šo­reiz sest­die­nas vie­sis ir zvē­ri­nā­ta ad­vo­kā­te MIRGA PRIEDĪTE. Val­mie­rie­te kopš vi­dus­sko­las, kad no Ran­kas uz še­jie­ni pār­cē­lās mā­te. Va­ro­ņos gan mā­cī­ju­sies ti­kai ga­du, pēc tam aiz­gā­ju­si uz Mur­jā­ņiem, kur spe­ci­a­li­zē­ju­sies viegl­at­lē­ti­kā. Iz­ci­lu sa­snie­gu­mu ša­jā jo­mā ne­esot bi­jis, ta­ču Mur­jā­ņi pa­vi­sam no­teik­ti ie­mā­cī­ju­ši ak­tī­vu dzī­ves­vei­du.

ULDIS PUNKSTIŅŠ ir Be­ve­rī­nas no­va­da kul­tū­ras no­da­ļas va­dī­tājs, ak­tī­va, daudz­pu­sī­ga per­so­nī­ba.

Vakar daudzās skolās krita vadība, stundas vadīja skolēni un skolotāji pēkšņi kļuva palaidnīgi. Skolotāju dienā mainīties lomām patīk visiem.

AIJA KUĢE. Šo­dien vi­ņa, no tā­lu­ma at­stei­gu­sies, ir sa­vas sko­las 90. ju­bi­le­jas vieš­ņa. Ai­ja jau vi­dus­skol­nie­ces ga­dos, kad lat­vie­šu va­lo­das sko­lo­tā­jas Ai­nas Lie­pi­ņas ie­teik­ta, va­sa­rās pie­strā­dā­ja Lies­mā, no sa­viem vien­au­džiem at­šķī­rās ar pat­stā­vī­gu, tam lai­kam ne­tra­di­ci­o­nā­lu do­mā­ša­nu, var­būt pat vēl ne­ap­jaus­tu iek­šē­jo brī­vī­bu, kas vē­lāk vi­ņai ne­ļaus pa­do­ties vai­rā­ku­ma vie­dok­lim, bet ka­ra žur­nā­lis­tes gai­tās sa­gla­bāt sa­vu si­tu­ā­ci­jas iz­prat­ni.

ILZE POLKA Val­mie­rā ie­nā­ku­si kā spe­ci­ā­lis­te pirms­sko­las iz­glī­tī­bā un sā­ku­si strā­dāt par au­dzi­nā­tā­ju to­laik tik­ko dur­vis vē­ru­ša­jā pirms­sko­las iz­glī­tī­bas ie­stā­dē «Sprī­dī­tis». Ar sir­snī­bu vi­ņa jo­pro­jām at­ce­ras, kā pil­sē­ta sa­gai­dī­ju­si jau­nos spe­ci­ā­lis­tus. Bet pēc 18 ga­diem nā­cies at­zīt (arī vīrs Ivars bi­ja pe­da­gogs, ak­tīvs spor­tists, ģi­me­nē au­ga di­vi dē­li), ka sa­vas va­ja­dzī­bas un in­te­re­ses ar al­gu no­dro­ši­nāt ne­va­rēs:

Trešdien 80 gadu jubilejā valmierieti JĀNI HELMANI sveica pūtēju orķestra Signāls vīri un Ziemeļu elektrisko tīklu transporta daļas veterāni.

Mūsu abu ceļi, iespējams, nekad vairs nekrustosies. Šis patiesībā ir monologs ar īsiem komentāriem, jo pēc viņa uzstāšanās kādā jūlija sestdienā Valmierā reģionālajā Ideju kausa 2010 pasākumā pēc privātas sarunas, manuprāt, vairs neprasījās.

Nepiedienīgi jauns savam jau paveiktajam. Pats joko, ka tikai šogad saviem darbiniekiem atklājis savus 22 gadus, līdz tam vairums viņam devuši 27 - 28... Starp citu, šogad 20. jūnijā rakstītajā CV viņš min tikai dzimšanas datumu, ne gadu un ailē nacionalitāte raksta - eiropietis... Jauneklis ar apskaužamu ožu biznesā un jau ar taustāmiem nopelniem izvēlētajā jomā - informācijas tehnoloģijās - ne tikai Latvijā. Tāds ir KRISTOFS BLAUS: