Viesis

Nē, mans sarunas biedrs nav dārznieks, vienkārši viņš šo sentimentālo Čikāgas piecīšu dziesmiņu pieminēja, atceroties kādu Vācijā pirms Jāņiem sastaptu latviešu sievieti, kas tik precīzi bija vārdos definējusi savu (un arī viņa) esību ekonomiskajā trimdā.

Pirmo gadu Valmieras jaunatnes centra «Vinda» direktora vietnieces izglītības jomā darbu veic GUNA ĀBOLIŅA.

Šo­va­sar Ber­tā­nu uz­vārds Lat­vi­jas bas­ket­bo­lā tiek at­gā­di­nāts vēl un vēl. Ve­cā­kais dēls — Lat­vi­jas čem­pi­ons, jau­nā­kais — tik­ko draf­tēts bas­ket­bo­la Me­kā NBA. Tēvs DAINIS BERTĀNS jau ot­ro ga­du ir tre­ne­ris Lat­vi­jas ju­ni­o­ru iz­la­sē.

It kā ne­lat­visks uz­vārds — Dzvin­ko...

Jau vai­rā­kās pa­au­dzēs. Uk­rai­nisks, sais­tīts ar zva­nī­ša­nu, ska­nī­gu­mu. Dzim­tas­ko­ku es­mu pē­tī­jis, ta­ču līdz uk­rai­nim vēl ne­es­mu ti­cis. Ra­dos pa­ma­tā ir lat­vie­ši: Bēr­zi­ņi, Kļa­vi­ņi, Žē­pe­ri... Var­būt no tā­da uz­vār­da kaut kas ir gē­nos: tēvs Ju­ris Cē­sīs dzied ko­rī, es arī dzie­du...

Tā at­zīst Aija Puķāne, SIA Akā­ci­ja E.V. va­dī­tā­ja. Cēs­nie­ce, kas nu jau pus­ot­ru ga­du dien­die­nā uz Val­mie­ru brauc strā­dāt. Rau­ties nā­kas ne pa jo­kam, jo šis ir ēdi­nā­ša­nas biz­ness, ku­rā val­mie­rie­ši, sa­vā star­pā sa­cen­šo­ties, jau ne pir­mo ga­du tu­ras starp la­bā­ka­jiem Lat­vi­jā. Ta­ču Ai­ja ir am­bī­ci­ju pār­pil­na un ga­ta­va ve­se­lī­gai kon­ku­ren­cei.

VIESTURS FREIMANIS pa­bei­dzis Val­mie­ras Vies­tu­ra vi­dus­sko­lu un ie­stā­jies Lat­vi­jas Lauk­saim­nie­cī­bas uni­ver­si­tā­tes Me­ža fa­kul­tā­tē. Uni­ver­si­tā­ti ab­sol­vē­jis un paš­laik strā­dā mež­saim­nie­cī­bas fir­mā Og­rē par mež­saim­nie­cī­bas spe­ci­ā­lis­tu. Vi­ņa dar­ba pie­nā­kums ir no­vēr­tēt me­ža ba­gā­tī­bas un veikt tak­sā­ci­ju.

Val­mie­ras te­āt­ra ak­tri­se Anna Putniņa nu­pat pie­dzī­vo­ju­si pirm­iz­rā­di Le­as lo­mā Īva Ža­mi­a­ka ko­mē­di­jā Acā­li­ja, un tū­līt pat sāk­sies mē­ģi­nā­ju­mi lu­gai Trio, ko uz­rak­stī­jis un ie­stu­dēs vi­ņas vīrs Lau­ris Gun­dars. Te­āt­ra cil­vē­ki An­nai bi­ju­ši ap­kārt vien­mēr.

Šis pa­va­sa­ris Rasmai Freimanei, Lat­vi­jas lau­ku sie­vie­šu ap­vie­nī­bas val­des priekš­sē­dē­tā­jai, Kau­gu­ru pa­gas­ta Maz­put­ni­ņu saim­nie­cei, at­ne­sis aug­stu ap­bal­vo­ju­mu — Valsts pre­zi­den­ta Val­da Zat­le­ra pa­snieg­to Tri­ju Zvaig­žņu or­de­ni.

Val­mie­ras te­āt­rī no­tiek klu­sa ro­sī­ba, sa­čuk­stē­ša­nās un plā­no­ša­na. Rīt pēc iz­rā­des El­do­ra­do Tā­lis Las­ma­nis tiks sveikts 50. dzim­ša­nas die­nā. Tā­da ju­bi­le­ja ir mir­klis, kad va­ja­dzē­tu pa­vēr­ties ap­kārt, no­vēr­tēt, kas ie­stā­dīts, uz­celts un iz­au­dzi­nāts, bet... — Tu jau zi­ni, ka par pri­vā­to dzī­vi es ne­ko ne­teik­šu, — brī­di­na ju­bi­lārs un ir ar mie­ru ru­nāt ti­kai par te­āt­ri. Tā ir ci­tiem do­mā­tā vi­ņa dzī­ves da­ļa.

ILONA OZOLIŅA. Jau drīz, pēc di­viem ga­diem sko­lo­tā­jas gai­tās, beig­sies vi­ņas Ie­spē­ja­mās mi­si­jas ie­sau­kums Val­mie­ras Valsts ģim­nā­zi­jā. Vi­ņas vi­dus­sko­las ga­di pa­gā­ja, ik die­nu brau­cot no mā­jām Rau­nā uz Drau­dzī­gā ai­ci­nā­ju­ma Cē­su Valsts ģim­nā­zi­ju.

BRIGITA GAIGALE dzimusi Rīgā, bet no mūža četriem gadiem dzīvojusi Valmierā:       Alkšņu mājā Marijas ielā. Tēvs Jānis Kalniņš atgriežas tuvāk savai dzimtajai vietai — Bukai, strādā Valmierā Bekona eksportā par galdniekmeistaru.

Drau­gu ska­tī­ju­mā TATJANA ANDERSONE ir cil­vēks, ar ko dro­ši var iet iz­lū­kos: ne­pa­me­tīs ne­lai­mē, ne­no­dos un līdz ga­lam cī­nī­sies par tais­nī­bu. — Es no­vēr­tē­ju drau­gus, kas spēj priekš ma­nis at­rast lai­ku sa­vā die­nas plā­nā, bet mī­lu tos, ka priekš ma­nis ne­ie­vē­ro šo die­nas plā­nu,— sa­ka op­ti­mis­tis­kā Tat­ja­na, kas arī dzī­ves līk­lo­ču la­bi­rin­tos sa­gla­bā se­vī Die­va svē­tī­bu.

Jau­nai se­zo­nai mos­tas Lat­vi­jas daiļ­dār­zi. Ne vie­nu vien no tiem pro­jek­tē­ju­šas un ie­ko­pu­šas Ko­cē­nu pa­gas­ta uz­ņē­mē­jas Alda Ozola un Kristīne Čakste. Šis mā­tes un mei­tas tan­dēms ir pa­mats ģi­me­nes biz­ne­sam.

Drēg­nā, lie­tai­nā ce­turt­die­nā Ren­cē­nu pa­gas­ta «Bļod­nie­kos» mūs sa­gai­da saim­nie­ce VINETA VADMALIŅA un, as­tes drau­dzī­gi lun­ci­not, ba­riņš su­ņu.

Ma­zais ne­pil­nu ga­du ve­cais te­ro­rists tak­sī­tis Ro­ko, ie­saukts par Ma­ka­ro­ni­ņu, ba­rā pa­ma­nī­jies ie­gūt do­mi­nē­jo­šo lo­mu un, ci­tus iz­grūs­tot, pir­mais no­stā­jas uz pa­kaļ­kā­jām, lai sa­svei­ci­nā­tos. Arī pā­rē­jie ie­ņem vie­tas ap mums. Ka­mī­nā mā­jī­gi ku­ras uguns...

Dik­ļu pils res­to­rā­na šef­pa­vārs Valters Zirdziņš.

Gads ne­ma­not ap­me­tis lo­ku — SIA Cē­su ra­jo­na zob­ārst­nie­cī­bas po­li­klī­ni­ka Val­mie­ras fi­li­ā­les per­so­nāls 22. mar­tā la­bā no­ska­ņā bau­dī­ja pir­mā ga­da tor­ti. Risks ie­nākt arī Val­mie­rā ir at­tais­no­jies. Pa­cien­tu ne­trūkst, ja vien bū­tu spe­ci­ā­lis­ti, fi­li­ā­le va­rē­tu pa­pla­ši­nā­ties, vēr­tē uz­ņē­mu­ma val­des priekš­sē­dē­tā­ja Te­rē­ze Bēr­zu­pe. Lie­lā­kā da­ļa ap­vie­no dar­bu Cē­sīs ar pa­cien­tu pie­ņem­ša­nu Val­mie­rā. — Ko­lek­tī­vā ir ap­vie­no­ju­šies pa­ši la­bā­kie, bet dak­te­re Za­ne ir vie­na no uz­ņē­mu­ma lie­lā­ka­jām vēr­tī­bām. Lie­kas, zob­ār­stes un ļo­ti la­bas pro­tē­zis­tes gē­nu mam­ma vi­ņai ie­dā­vā­ju­si, pirms Za­ne vēl bi­ja pie­dzi­mu­si, — T. Bērz­upes kā dar­ba de­vē­jas vie­dok­li pa­spilg­ti­na kā­das pa­cien­tes sir­snī­gais svei­ciens zob­ārst­nie­cī­bas Val­mie­ras fi­li­ā­les at­vēr­ša­nas die­nā — vi­ņa ne­slē­pa prie­ku, ka vairs ne­būs jā­brauc uz Cē­sīm, kur vi­ņa ie­pa­zi­nu­si Za­nes aug­sto pro­fe­si­o­na­li­tā­ti.

— Lī­de­ra spē­jas, ir laipns, at­sau­cīgs, ar la­bu hu­mo­ra iz­jū­tu, vieg­li rod iz­eju no jeb­ku­ras sa­rež­ģī­tas si­tu­ā­ci­jas, — tā Vid­ze­mes Augst­sko­las Tū­ris­ma gi­du ba­ka­lau­ra stu­di­ju pro­gram­mas di­rek­to­ru un pa­zīs­ta­mo da­bas drau­gu ANDRI KLEPERU rak­stu­ro vi­ņa ko­lē­ģi put­nu vē­ro­tā­ji no Lat­vi­jas or­ni­to­lo­ģi­jas bied­rī­bas. Arī mū­su sa­ru­nā viņš ar pa­tie­su sa­jūs­mu un azar­tu stās­ta par da­bā re­dzē­to un pie­dzī­vo­to gan Lat­vi­jā, gan tā­lās ze­mēs.

Ei­ro­pai vis­tu­vā­kais pir­mat­nē­jais šarms ir Ma­ro­ka. Tuk­sne­sis el­po pa­kau­sī, kaut kur tā­lu­mā šalc oke­āns, un nak­tī mil­jo­niem zvaig­žņu at­gā­di­na, ka ne­esi ša­jā pa­sau­lē viens. Ze­me, ku­rā sa­tie­kas tuk­sne­sis ar snie­go­tām kal­nu vir­sot­nēm. In­gus, Zin­tis, Rai­tis di­vi Jā­ņi, Mār­tiņš, Ro­lands un Ralfs ar mo­to­cik­liem BMW 1200 GS Ad­ven­tu­re jan­vā­ra bei­gās un feb­ru­ā­ra sā­ku­mā, kad Lat­vi­jā krīt lie­las snie­ga pār­slas, bau­da tuk­sne­si un Ma­ro­kas sau­li — za­ļo pal­mas, zied pu­ķes. Die­nas­grā­ma­tā tiek ie­rak­stīts: at­ver sir­di un prā­tu ci­tai, da­žā­dai pa­sau­lei! Vai­rā­ki no vi­ņiem ar sa­viem mo­čiem Ma­ro­kā ir jau ot­ro rei­zi. Arī Rolands Gulbis:

Tā par sa­vu aiz­rau­ša­nos ar Ja­pā­nu jo­ko val­mie­rie­te Rūta Vorpa. Sa­vā Pār­gau­jas ģim­nā­zi­jas 11.c kla­sē mei­te­ne at­grie­zās jan­vā­ra tre­ša­jā ne­dē­ļā, pie­cus mē­ne­šus no­dzī­vo­ju­si Uz­le­co­šās sau­les ze­mē Ja­pā­nā.

Dau­dzos iz­glī­to­jo­šos pa­sā­ku­mos, ga­da­tir­gos un iz­stā­dēs in­te­re­sen­tus ar SIA Liep­kal­ni vēs­tu­ri un maiz­nī­cas cep­tu­vēs ta­pu­šo pro­duk­ci­ju ie­pa­zīs­ti­na uz­ņē­mu­ma mār­ke­tin­ga va­dī­tā­ja IEVA ZARIŅA. Ie­pa­zī­si­mies!