Vīri steidz pēc zupas

JA VARI DOT, IR JĀDOD, uzskata Mēbeļu kombināta ēdnīcas vadītājs Imants Trumpis un šefpavāre Lia Brisele, izdalot kārtējo zupas porciju. Pēteris ir pateicīgs par iespēju baudīt garšīgu un siltu ēdienu. Anta Lūsas foto

Trīs reizes nedēļā ar termosiem, spainīšiem pēc zupas litra nāk vismaz 20 vīri, kuri ikdienā ir bez darba, dzīvo vieni, cīnās ar alkohola atkarību. Zupas virtuves pakalpojumu izmanto arī sociālās mājas iemītnieki un bezpajumtnieki, kuri pašlaik nakšņo naktspatversmē. Vladimirs stāsta, ka atnācis otro reizi. Pirmdien priecājies par kāpostu zupu un vairākām maizes šķēlītēm, trešdien līdzpaņemtajā traukā tika kārtīga porcija rasoļņika.«Vasarā varu pastrādāt pie saimniekiem, palīdzēt kādā mazdārziņā, bet ziemā darba nav un iztikšanas arī ne. Dzīvoju Purva ielā,» tā Vladimirs. Viņš un vēl vairāki vīri salā un sniegā pēc zupas porcijas nākuši trīs kilometrus.«Svētīgi, ka ir šādi cilvēki, kas piedāvā silti paēst. Pietiek šajā un arī nākamajā dienā,» sacīja Einārs. Šī vīra sejā ieskatoties, nevar saprast, kāpēc viņš ir trūcīgs, bez darba. Einārs stāsta, ka pirms gadiem cietis smagā autoavārijā, pajukusi ģimenes dzīve, un noprotams, ka jācīnās arī ar atkarību. «Ja ir iespēja palīdzēt, es labprāt. Kāpēc tepat pagalmu neiztīrīt, un kāpēc zupiņu nepaēst, ja var dabūt?» noteica Einārs. Pēteris stāstīja, ka dzīvo viens, saņem invaliditātes pensiju, ar kuru nesanāk pat ikmēneša rēķinu apmaksai, tāpēc arī viņš vismaz pa ziemu būs pastāvīgs zupas virtuves klients. «Man ir 61 gads, bet pensijas kā nav, tā nav un darba arī ne. Nevienam jau neesmu vajadzīgs. Vasarā ir vieglāk, tad varu iet mežā: sēnes, ogas, un sanāk ēšanai un mazliet nopelnīt. Kad man prasa, vai iztieku, tad atbildu, ka esmu vismaz ar 100 eirikiem mīnusā. Ēšanai vispār paliek nulle,» pārdomās dalījās Pēteris, sakot paldies tam labajam cilvēkam, kurš uzņēmies rūpi trūcīgos un bez pajumtes palikušos pabarot.