Virslīgas futbols atkal Valmierā

Par prieku sanākušajiem skatītājiem mūsu futbolisti jau pašā spēles sākumā ķērās pie svētku tortes griešanas — spēles 4. minūtē ar neticamu tālšāvienu no brīvsitiena atzīmes teju 30 metrus no Spartaka vārtiem bumbu tīklā raidīja Artūrs Pallo — 1:0. Uzreiz jau nākamajā uzbrukumā rezultātu dubultot iespēja radās arī Kristeram Lūsiņam. Savu pirmo vārtu gūšanas iespēju savukārt garām nepalaida jūrmalnieki — uz Alekseja Višņakova brīvsitiena centrējumu atsaucās limbažnieks Mārcis Ošs, pielabojot bumbas trajektoriju un ieraidot to Elvja Arnava sargātajos vārtos — 1:1. Abpusējos uzbrukumos turpināja spēlēt abi pretinieki, līdz puslaika otrajā pusē, tā teikt, atvērās pieredzējušajam Višņakovam, kurš burtiski vienatnē iznīcināja valmieriešu aizsardzību — vispirms 25. minūtē pēc nikaragvieša Stīvena Smita piespēles viņš panāca 1:2, uzreiz pēc divām minūtēm pēc krievu leģionāra Oļega Dmitrijeva piespēles jau 1:3, punktu pieliekot 37. minūtē. Jau otrajā spēlē pēc kārtas pret Valmieru kāds gūst trīs vārtus, iepriekšējā tas bija Artūrs Karašausks.

Gaidot ko līdzīgu arī otrajā puslaikā, skatītājiem nācās vilties, jo visā tā garumā spēles iniciatīva piederēja laukuma saimniekiem. Gatis Ērglis pārtraukumā bija veicis divu spēlētāju nomaiņu — Elmāra Sietiņsona vietā nāca Klāvs Kramēns, bet Valta Jaunzema vietā viņa brālis Alvis (viņam, tāpat kā mums labi zināmajam Tjerī Mukutam, šī bija pirmā spēle Virslīgā). Pārsvars laukumā gan gaidītos rezultātus nenesa, arī bīstami momenti pie pērnās sezonas labākā vārtsarga Jevgeņija Nerugala vārtiem bija vien pāris — teicami savu darbiņu aizsardzībā padarīja tas pats Ošs, komandas kapteinis bosnietis Aleksandrs Kosoričs un Ingus Šlampe. Un tomēr vienu reizi mūsējiem šo trijotni izdevās apspēlēt, kad pašās spēles beigās pa labo malu izrāvās jaunākais no brāļiem Jaunzemiem un līdzīgā stilā kā nesenajā U19 izlases spēlē pret Ungāriju izdarīja rezultatīvu piespēli savam komandas biedram (šoreiz Lūsiņam), kas raidīja bumbu vārtu tīklā — 2:4.

Mārcis Ošs, uzreiz pēc spēles: «Tā kā Valmierai šī bija pirmā virslīgas mājas spēle pēc vairākiem gadiem, mēs bijām gatavi, ka viņi šajā spēlē skries divreiz ātrāk, lēks divreiz augstāk. Tā arī notika — spēle bija ļoti grūta, pretinieki nepadevās, spēlēja līdz galam. Noteikti nebija tā, ka mēs otrajā puslaikā speciāli iesēdāmies aizsardzībā, ja godīgi, es domāju, ka otrais puslaiks būs vieglāks par pirmo, ka Valmiera pagurs, bet bija otrādi — izskatījās, ka mēs vairāk pagurām. Valmierieši piespieda mūs stāvēt mūsu vārtu priekšā. Runājot par segumu, mums Latvijā futbols jau ir aizgājis tik tālu, ka mēs jau vairs futbola apavos to nevaram uzspēlēt, ir jāvelk zāles apavi. Abām komandām gan laukums bija vienāds, viss labs, kas labi beidzās, šodien izcīnījām trīs punktus, un tas ir pats galvenais. Ir patīkami beidzot atbraukt arī uz šo galu, jūtos teju kā mājās (Mārcis ir limbažnieks — aut.). Virslīgai tas ir liels pluss. Novēlu Valmierai cīnīties un palikt Virslīgā.»

Niks Savaļnieks: «Žēl pirmā puslaika. Pēc pirmajiem vārtiem laikam domājām, ka būs viegla spēle. Aizgājām ģērbtuvēs, tur pārmijām pāris skarbākus vārdus, atgriezāmies un tad arī nospēlējām, kā nākas, jau daudz labāk. Šodien līdz 80. minūtei pats jutos OK, pēdējās desmit jau bija grūtāk. Patīkami, ka iesitām to golu — izmetu autu Alvim skrējienā kā Mārcis Ošs, tā ka viss kārtībā. Vēl piecas spēles, lai ieietos šai ritmā. Tagad priekšā RFS, cīņa pret brāli (RFS šīs sezonas līderis Roberts Savaļnieks — aut.) — kodīšu viņam kājās.»

Gatis Ērglis: «Prieks, ka pirmajā spēlē sapulcējām gandrīz pilnas tribīnes. Paldies skatītājiem, kuri mūs atbalstīja visu spēli, arī pēc nokļūšanas diezgan nepatīkamā situācijā. Ielaistie trīs goli divdesmit minūtēs mums bija šoks. Jau atkal rezultātu pret mums uztaisa viens pretinieku spēlētājs. Varbūt mazliet bijām nobijušies, ne katru dienu mums sanāk spēlēt pret divkārtējiem čempioniem. Malači puikas, ka otrajā puslaikā cīnījās līdz galam. Arī nākamā spēle mums nesolās būt viegla, tāda te neviena nebūs, ir jāaizmirst, kas bija 1. līgā. Tur mēs dažreiz varējām apspēlēt arī uz vienas kājas, bet Virslīgā mums jāatdodas pat par 150 procentiem, lai mūsu dakterītei pēc spēles būtu darbs ar jodu un puikas naktī nevarētu gulēt, tā ka palagi liptu klāt nobrāzumiem.»

Pēc trijām spēļu kārtām bez zaudējumiem turpina spēlēt mūsu nākamie pretinieki RFS (spēle ar viņiem šosvētdien VOC pl. 13). Pa septiņiem punktiem ir Liepājai un Ventspilij (abas svētdien cīnījās neizšķirti 1:1), seši punkti Jūrmalai, pa trim Rīgai un Jelgavai. Bez punktiem pagaidām Valmiera un Metta. Interesanti, ka gūto vārtu ailē valmieriešiem ir vairāk vārtu (3) nekā Rīgai (2), Jelgavai (1) un Mettai (1).

VALMIERA GLASS VIA — Spartaks Jūrmala 2:4 (1:4)

Vārti: Pallo 4’, Lūsiņš 88’ — Ošs 6’, Višņakovs 25’, 27’, 37’

Brīdinājumi: Kosoričs 74’, Mihadjuks 59’

Sastāvi: Nerugals (v), Ošs, Šlampe, Kosoričs (k), Mihadjuks, Korzāns, Dmitrijevs (84’ Svārups), Vagančuks, Kobzars (46’ Gauračs), Višņakovs, Smits (53’ Žigajevs) — Arnavs (v), Sietiņsons (46’ Kramēns), Mukuta, Miķelsons, Bankavs, Cipe (69’ U. Bērziņš), V. Jaunzems (46’ A. Jaunzems), Ērglis (k), Pallo, Lūsiņš, N. Savaļnieks.

Spēles tiesnesis: Vitālijs Spasjonņikovs

VĒSTURISKS SASTĀVS. Valmieriešu sākumsastāvs sestdienas spēlē — Niks Savaļnieks (pirmajā rindā no kreisās), Artūrs Pallo, Roberts Rainers Cipe, Kristers Lūsiņš, Valts Jaunzems, Oskars Madis Miķelsons, Tjerī Mukuta, Mārcis Ērglis, Artūrs Bankavs, Elmārs Sietiņsons un Elvis Arnavs.