Visi smējās

Teātra kritiķe un zinātniece Edīte Tišheizere par viņu raksta: «Kārlis iemieso stabilitāti un vīrišķību, un tādi ir arī viņa spēlētie varoņi. Zem viņu virskārtas kvēlo lava, un tas nav noslēpums.» Tie, kas redzējuši Kārli pēdējo sezonu lomās (Laimons I. Mičules režisētajā «Vaidelotē» (2016), Uļita Karpovna I. Rogas «Muiža kaņepēs» (2017) — par šo lomu ieguvis nomināciju 2016./2017. gada sezonas Latvijas Teātra gada balvai kategorijā «Gada aktieris otrā plāna lomā», znots Aksels I. Pudžas «Pelikānā» (2017) un Rūdolfs R. Vaivara «Klusa nakts, dzēra nakts» (2017)), to var tikai apliecināt. Varētu vēl tikai piebilst — otru tādu Laimonu neatrast. Aspazija viņā noteikti iemīlētos.

Kārli, kāpēc aktieri?

Tāpēc, ka 4. klasē skolas dramatiskajā pulciņā spēlēju ķirbi. Visi smējās, un man bija sajūta, ka par mani, iespējams, viņiem vienkārši bija jautri, bet man trauma (smejas). Tā mana agrīna aktiera karjera aprāvās īsti nesākusies.

Bet ja nopietni?

Bija doma stāties režisoros. Biju aizgājis uz atvērto durvju dienu Latvijas Kultūras akadēmijā. Tur kaut kā nekomfortabli jutos un, uzzinājis, ka nākamajā gadā uzņems aktieru kursu, ātri devos prom, tā arī neko neuzzinājis par režiju. Uzbūru sev atrunu, ka pirms režijas noteikti ir jāapgūst aktiera profesija, nevis otrādi.

Kā tu nonāci Valmierā?

Es pabeidzu Dailes 9. studiju pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas. Sākumā trīs gadus biju Dailes teātra ārštatā. Pēc otrā gada jau bija skaidrs, ka nākotnes man šajā teātrī nebūs. Tad kādu dienu aizgāju pie Valmieras teātra direktores un teicu: «Labdien, es esmu Kārlis Freimanis, vēlos strādāt Valmierā». Mani uzreiz aizveda pie Krodera, tā teikt, lai uz aci nosaka manu atbilstību. Uz jautājumu — vai būs labs? — Kroders smejoties atbildēja, ka dāvinātam zirgam zobos neskatās, ko dos, ar to strādās. Visiem jautri, bet man sajūta, kā 4. klasē spēlējot ķirbi (smejas).