Vislielākais izaicinājums – uzturēt zālāju biotopus

- 9.Septembris, 2020
PROJEKTS
Portālā

Liela daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka biotops pats par sevi jau nozīmē aizsargājamu teritoriju, secinājusi Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte. "Taču tā nav. Man patīk minēt piemēru, ka kapakmens ar ķērpi arī ir biotops – dzīvotne šim konkrētajam ķērpim." Biotopi pārsvarā lieliski varētu pastāvēt bez cilvēka palīdzības, taču ir jau par vēlu. Esam tiktāl iejaukušies dabas procesos, ka nu pašiem cītīgi jāstrādā, lai dzīvotnes uzturētu.

Pastāstiet, kas ir biotops? Daļai sabiedrības šis jēdziens saistās tikai ar ierobežojumiem un aizliegumiem.

– Līdz šim ir lietots starptautisks termins "biotops", bet latviskojot tas nozīmē – dzīvotne. Tas ir komplekss, vide, kur mitinās sugas, tai skaitā arī augi. Biotopi ir ļoti dažādi. Biotops ir arī dzelzceļa mala vai mūsu mazdārziņš, kurā veicam noteiktus procesus un aug noteikti augi, visa mūsu apkārtne, kur kaut kas var mitināties. No paša termina nevajadzētu baidīties, jo tas automātiski nenozīmē aizsargājamu zonu.

Vai dzīvotnei ir tiesības uz dzīvošanu un cilvēkam nevajadzētu to ierobežot?

– Mums apkārt ir daudz dažādu sugu. Kaut vai puķes – ir ikdienišķas un ir retas. Tāpat ir ar biotopiem. Latvija un Eiropas Savienība sargā retos biotopus. Mūsdienās retie ir tie, kurus raksturo dabiska, nepārveidota vide, kur cilvēks īpaši nav iejaucies. Protams, ir cilvēku veidoti biotopi, kurus aizsargājam, tie ir zālāji – pļavas, ganības, kas nevar eksistēt bez cilvēka darbības.

Kas cilvēkam jādara, lai tos uzturētu? Kādi ir biotopu apsaimniekošanas veidi?

– Lielākā daļa dzīvotņu ļoti labi varētu eksistēt bez cilvēka, bet laika gaitā cilvēks tajos tik daudz iejaucies, ka pašam jāsāk strādāt, lai tos atjaunotu. Ir biotopi, kas visu laiku jāuztur, tie paši zālāji.

Dzīvotnes, kas Latvijā eksistētu labā kvalitātē, ja cilvēks neiejauktos ar saimniecisko darbību, ir purvi un slapjie meži, kuri cieš no tā, ka savā laikā veikta meliorācija, purvi sagatavoti kūdras ieguvei, susināti. Šai aspektā varam runāt arī par nosusinātiem palieņu zālājiem un zālājiem ap ezeriem. Tādi ir ap Liepājas ezeru, kur kādreiz bija lielas platības pārplūstošu pļavu. Tagad to vairs nav, jo meliorētas, izveidotas arī polderu sistēmas. Lai tās atgūtu, jāveic noteiktas darbības, visbiežāk meliorācijas sistēmu pārveide, lai ūdens nenotecētu un purvs atgūtu mitrumu, pamazām atjaunotos. Biotops, kurā izteikti redzama cilvēka iejaukšanās, ir Ventas upe, kas aizvien vairāk aizaug. Tas notiek piesārņojuma dēļ, organiskas vielas no notekūdeņiem nonāk upē. Intensīvās lauksaimniecības dēļ upē nonāk ļoti daudz augsnes, kas uzkrājas gultnē un veido dūņu slāni, kas labvēlīgs aizaugšanai. Straume samazinās. Nav arī aukstu ziemu, kad upes aizsalst un ledus iešanas laikā tiktu attīrīta gultne, izrauti visi sakneņi. Mums pašiem jāiesaistās, lai upi uz laiku attīrītu.

Zālāji ir dzīvotņu grupa, kuru cilvēks pats ir radījis. Latvija atrodas mežu joslā, zālāji bez mūsu darbības varētu pastāvēt tikai palienēs, kuras palu dēļ nespēj apmežoties. Tas ir izaicinājums dabas aizsardzības jomā, jo tradicionālās saimniekošanas laukos vairs nav. Kolhozu laikos cilvēki līdz pēdējam izpļāva visādas meža pļaviņas, kur vien varēja dabūt sienu, un arī turēja gotiņu, lai izdzīvotu. Tagad mēs zaudējam daudzas pļaviņas, kas vērtīgas no dabas daudzveidības viedokļa, tur ir daudz dažādu sugu, pat līdz 50 uz vienu kvadrātmetru. Intensīvajos laukos, kurus pļauj un kuros rullē sienu, dominē viena suga. Daudzveidību zaudējam, arī arot un sējot graudaugus un rapsi.

Kultivētu lauku, kur aug monokultūra, vairs nevaram uzskatīt par biotopu?

– Tas ir biotops, taču nebūs starp tiem vērtīgajiem, kurus mēs valstiski censtos aizsargāt. Domāju, cilvēki paši pamana, kas notiek saistībā ar intensīvo lauksaimniecību. Kādreiz, vakarā braucot ar mašīnu, viss priekšējais stikls bija ar nosistiem kukaiņiem. Pēdējos gadus tā vairs nav. Graudaugus intensīvi apstrādā ar dažādiem līdzekļiem, un tam pašam baltajam stārķim laukos vairs nav barības bāzes. Mēs nerunājam tikai par putniem, ir runa par kaut ko lielāku. Kukaiņi ir liels zaudējums, tie ir būtiska dabas sastāvdaļa. Pateicoties tiem, notiek apputeksnēšanās. Dabā viss ir savstarpēji saistīts, un sākas problēmas, ja kādu no daļām izslēdz ārā.

Vai ar apsaimniekošanu iespējams atjaunot dzīvotni ar visu dabisko daudzveidību tajā?

– Jā, ir iespējams, bet jāsaka – kā paveiksies. Ir biotopi, kuru apsaimniekošanai jābūt ilgstošai, ir tādi, kur ātri varam ieraudzīt rezultātus. Labs piemērs Kurzemē ir Ances purvu un mežu dabas liegums, kur ir Lukņu ezers ar staignāju krastiem, kuros aug reta suga – dzeltenā akmeņlauzīte. Pirms pieciem gadiem uzsākām teritorijas pļaušanu un niedru novākšanu, lai atēnotu šo augu. Noņemot apaugumu, sugas atradne ir būtiski paplašinājusies un ieņēmusi divu hektāru platību. Taču ir lietas, kas jādara regulāri. Tas ir ļoti grūti un dārgi. Kuldīgā pirms dažiem gadiem Ventā izpļāva ūdensaugus, bet ikgadēja uzturēšana netika turpināta, tāpēc pēc trim gadiem redzam to pašu ainu, kāda bija pirms darbu veikšanas.

Latvijā ir daudz piemēru, kad pļavas nepļauj, bet nogana. Kurš paņēmiens ir efektīvāks, un kā izlemj – braukt ar pļaujmašīnu vai palaist zirgus?

– To izvērtē zālāju eksperti. Ir sausie zālāji, kurus nav vēlams noganīt. Piemēram, Abavas senlejā tie ir mazauglīgi, lopus tur nevarētu izganīt. Ganīt iesaka ezeru krastos, tāpēc ganības ir pie Engures, Papes un Liepājas ezera. Ievestie savvaļnieki apgrauž krūmus un ēd to, ko neēd mūsu mājlopi. Jāskatās, ko mēs sargājam. Ja ezera krasts vajadzīgs putniem, pietiek ar lielo zālēdāju. Ja gribam arī augiem vai kukaiņiem šo teritoriju, tad ir jākombinē pļaušana un novākšana, kā arī zālēdāji. Sākot darbības, pirmajā gadā to var būt ļoti daudz – krūmu un koku nociršana, sakņu frēzēšana. Niedrājos svarīgi pirmajā gadā veikt dedzināšanu, lai organiskā kārta nodeg, pēc tam var sākt pļaut un frēzēt. Cilvēkiem to ir grūti pieņemt, taču ir apstākļi, kad dedzināšana ir nepieciešama.

Viedoklis, ka nodedzināt ir veselīgi mēslojumam, taču joprojām ir populārs.

– No dabas cilvēku puses nekad nav bijis viedokļa, ka tas būtu jādara katru gadu. Tas var būt vienreizējs pasākums teritorijai, kurā ir niedres vai ļoti augstas graudzāles, kur nav kopts desmitgadēm ilgi un uzkrājies kūdras slānis. Vislabāk to veikt ziemā, kailsalā, kad kukaiņi nav modušies. Doma dedzinot nav par augsnes bagātināšanu. Runa ir par to, ka novācam organisko virskārtu, kas veido apēnojumu un veicina jaunu niedru augšanu. Kurzeme ir bagāta ar seniem dabas rezervātiem, viens no tiem ir Grīņu rezervāts. Šīs teritorijas daudzveidība vienmēr bijusi saistīta ar uguni. Jau vairākas desmitgades ugunsgrēki nav bijuši, un pienāk brīdis, kad to vajag imitēt. Tas notiek pārdomāti, kontrolēti un specifiskās vietās. Uguns ļoti pietrūkst veciem priežu mežiem. Redzam, ka meži, kur pamatā ir balti ķērpji, pamazām visi kļūst zaļi, nomainās pret sūnu, ienāk egles, jo uzkrājas organiskās vielas. Ir svarīgs uguns faktors, kas var ienest dažādību mežaudzēs. Līdz šim Kurzemē šādi pasākumi nav veikti, esam mēģinājuši kaut nedaudz imitēt darbības, ko veiktu uguns. Veidojam atvērumus, noņemam zemsedzi, kas ir svarīgi dabas dažādībai. Kādā brīdī būs arī jādedzina Grīņos, lai atjaunotos slapjais virsājs.

Mums vēl nav apstiprināti divi projekti, bet ļoti ceram, ka varēsim saimniekot Tosmares ezerā Liepājā, kur nepieciešams atjaunot pļavas un izveidot dabas aizsardzības plānu.

Vai privātās zemes īpašniekam var uzlikt par pienākumu konkrēti apsaimniekot savu biotopu?

– Pašreiz šādas prakses, piespiedu mehānisma nav. Latvijā pusē no īpaši aizsargājamās teritorijas atrodas privātīpašumi. Eksistē atbalsta mehānismi, ja īpašnieki ir gatavi darīt. Vislielākais atbalsts ir zālājiem, to administrē Lauku atbalsta dienests (LAD). Galvenais kritērijs – vai ir bioloģiski vērtīgs zālājs, to var redzēt LAD mājaslapā. Ja īpašnieks piesaka LAD, ka apsaimniekos to atbilstoši prasībām – noganīs vai pļaus un novāks sienu, tad var saņemt atbalsta maksājumus katru gadu. Zemei īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir izstrādāti dabas aizsardzības plāni. Latvijas Vides aizsardzības fonds katru gadu piešķir līdzekļus šo plānu ieviešanai. Šādu ieguldījumu fonds dod vienu reizi, cilvēks atjauno šo vietu, un viņam uzturēšana jānodrošina nākamos piecus gadus. Ir gadījumi, kad regulārā uzturēšana pēc tam nav tik sarežģīta. Mazo upju straujteces atjaunošanā visvienkāršākā lieta ir kritušo koku izvākšana, kurai var dabūt līdzekļus. Mazo upju uzturēšana ir svarīga, jo cilvēki paši izmanto to resursus – zivis. Gan Ventai, gan Abavai ir daudz mazu pieteku, kas ir nozīmīgas zivīm. Gribu uzsvērt, ka ir cilvēki, kuriem rūp savs īpašums un ir svarīgi, lai upe funkcionētu.

Vai saimnieki apzinās vērtības, kas viņiem pieder, un zina, kas jādara? Galvenokārt mežu īpašniekiem ir liela pretestība pret dabas aizsardzības plānu ieviešanu.

– Īpašnieki ir ļoti dažādi. Par mežiem ir lielāka pretestība, jo ar mežu var nopelnīt stipri vairāk nekā ar zālāju. Arī dabas aizsardzībā visu nosaka nauda, un vislielākās cīņas ir par finanšu resursiem. Dabas aizsardzības prasības brīžiem nosaka, ka cilvēkam ir jāiesaldē savs kapitāls vai arī būs kāds ciršanas veida ierobežojums, visbiežāk – galvenās cirtes. Brīžam aizmirstam, ka mežam ir vairākas funkcijas, ne tikai tā koksne. Taču sāpīgākais variants ir tad, kad koksni vairs nevar realizēt. Valsts ir paredzējusi kompensācijas mehānismu ciršanas aizliegumiem, bet, protams, īpašniekus tas neapmierina. Arī mēs, dabas aizsardzības cilvēki, sakām, ka kompensācijai ir jābūt adekvātai.

Sarežģīta grupa ir īpašnieki, kuri nedzīvo savā īpašumā. Viņi nopirkuši zemi ar domu būvēt vasaras māju. Problēma ir izteikta jūras piekrastē esošajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Īpašnieki pļavas neuzturēs, jo LAD maksājums viņu ikdienas dzīvē ir kapeikas. Ar viņiem ir grūti runāt, konflikti rodas vienmēr.

Tie, kas dzīvo uz vietas, nav lielākā īpašnieku daļa. Tas ir latvietis, lauku cilvēks, ar kuru ir vienkārši runāt. Viņam ir svarīgi no rīta iziet un redzēt savu pļavu miglā un rasā, viņam ir prieks par puķi un putniņu, kas atlidojis. Viņi jau tagad uztur savu zemi, un, ja tādu cilvēku nebūtu, mēs jau daudz būtu zaudējuši no dabas vērtībām. Uz viņiem turas praktiskā dabas aizsardzība Latvijā.

Man ir ļoti liels lūgums sabiedrībai iesaistīties plānošanas dokumentu apspriešanā, nebūt kūtriem. Ir jāsaprot, kas notiks ap jūsu īpašumu. Citādi var pienākt brīdis, ka pamodīsieties un kaimiņu īpašumā, kur 50 gadus mežā nekas nav noticis, būs kempings piecsimt cilvēkiem un katrās brīvdienās notiks skaļas kāzas. Akmentiņš pašvaldību lēmumos – nekad jau netiek izvērtēts, ka tūrisms nepastāv vienā īpašumā, tā masa kaut kur iet un virzās. Piekrastē jau cilvēks brauc uz kempingu jūras dēļ. Nav liela māksla pārdot telšu vietu pļavā. Liela māksla ir, lai vieta nezaudētu savu pievilcību. Šis gads, kad cilvēku skaits dabā bija ļoti liels, parādīja, kā būtu, ja būtu ļoti intensīvs tūrisms. Tas liek aizdomāties, ko redzam jūras krastā un pie ļoti zināmiem objektiem. Kādā brīdī arī Latvijā pienāks brīdis teikt: "Stop! Pie Ventas rumbas dienā var aiziet 500 cilvēki." Jo nevaram to slodzi panest. Tā nav, ka mūsu ir maz un Latvija liela.

Dabas aizsardzība Latvijā turas uz lauku cilvēkiem, kuri dzīvo savā īpašumā un novērtē to, kas viņiem pieder, pārliecinājusies Dace Sāmīte. Foto no D. Sāmītes personīgā arhīva

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru