Vita Štrobindere ceļā uz sapņu piepildījumu

Kas tevi pamudināja piedalīties šajā konkursā?

Šis konkurss man ir ļoti svarīgs. Nekad neesmu profesionāli ne mācījusies, ne nodarbojusies ar mūziku, tomēr tā vienmēr ir bijusi sirdij ļoti tuva. Līdz šim ir ieti daudzi ceļi un daudzas lietas ir darītas, bet mūzika un dziedāšana vienmēr tika atstāta kā tāls un nepiepildāms sapnis. Vienmēr trūcis ticības saviem spēkiem. Pieteikties uz šo konkursu mani pamudināja kāds tuvs cilvēks.  Nolēmu: ja izturēšu pirmo kārtu un žūrija no 185 cilvēkiem mani virzīs tālāk uz TOP 40, tad došu sev iespēju mūzikai pievērsties arī nopietnāk. Te nu esmu jau TOP 20.

Tev noteikti ar pašpārliecību viss ir kārtībā?

Nē,  pārliecības trūkums šobrīd ir tas, ar ko strādāju. Bet pārliecība rodas ar pieredzi. Šis konkurss jau tagad ir sniedzis lielu vezumu ar to. Kā arī iedvesmu, jo ir iespēja satikt un dzirdēt tik daudz talantīgu un jaunu cilvēku, kam noteikti vēl liela nākotne priekšā. Turklāt pasākuma organizatori neskopojas ar padomiem un ir ļoti pretimnākoši.

Bet pārliecības trūkums, manuprāt, ir viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc daudzi lieliski mākslinieki tā arī nespēj īstenot savu dzīves ceļu — dalīties ar savu pieredzi, nodot savu vēstījumu, aizraut, iedvesmot, mierināt, veldzēt, šokēt, atvērt acis apkārtējai sabiedrībai. Tāpēc tam ir jāpārkāpj pāri.

Vai konkurenci izjūti?

Konkurenti man ir visi, jo, lai gan esam dažāda vecuma un žanru izpildītāji, tomēr, manuprāt, šo dalībnieku vidū pieredze man ir vismazākā. Bet šo visu avantūru patiesībā uztveru kā lielu piedzīvojumu un mazāk kā sacensību. Protams, veselīgs sacensību gars neizpaliek, bet baudu visu, kas šobrīd notiek, un saku paldies, ka man ir dota šāda iespēja un ka neesmu nobijusies to izmantot.