Zem Linarda Laicena cepures
Kultūras cilvēks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ilggadēja galvenā bibliogrāfe ANNA LAICENA «Valmierietim» vairākkārt rakstījusi gan par savu slaveno vectēvu, rakstnieku Linardu Laicenu, gan par dažiem notikumiem saistībā ar Valmieras vēsturi. Šoreiz vēlreiz sakarā ar vectēvu — ļoti personisks stāsts par dažām fotogrāfijām.
«Kaut kādi likteņa nolēmumi jau laikam ir. Vectēvs iztulkoja somu tautas eposu «Kalevala» — domāju, ka viņu iedvesmoja manas mātes piedzimšana. Ievērojamais literatūrkritiķis un tulkotājs Voldemārs Meļinovskis (Melnis) man teica, ka latviešu literatūrā esot veikti trīs varoņdarbi: kad Gliks pārtulkoja Bībeli, Rainis «Faustu»un Laicens — «Kalevalu».Somu eposam ir 50 rūnas, tas beidzas ar galvenā varoņa Veinemeinena vārdiem: Lai nu būtu kā nu būdams,/ Ceļu stiepu dziedātājiem,/ Ceļu stiepu, zarus lauzu,/ Iestiepu un ievadīju./Ceļš no šejienes būs ieiets, / Izdzīta būs jaunā teka / Mākslotākiem dziedātājiem,/ Dziesmām pilnumbagātākiem/ Uzaustošos jaunos ļaudīs,/ Uzaugošā tautas pulkā.
Un tā iznāca, ka es piedzimu 1950. gadā. Bet pirmajā fotogrāfijā man jau ir viens gads un galvā — vectēva Linarda cepure. To man pateica vecmāmiņa. Fotografējusi droši vien mamma — viņa mani bērnībā daudz bildējusi.
1991. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv