Zeme, zeme — kas tā zeme...
Kādā pagātnes saietā tika rosināts pieņemt rezolūciju ar prasību: Abrenes dāvināšanu Krievijai izšķirt tautas referendumā. No aizmugurējām rindām piecēlās padzīvojis solīds vīrs un žēlabainā balsī izdvesa izvirzīto prasību noliedzošu argumentu: «Tur taču ir tikai krūmi un krievi! Ko mēs ar viņiem darīsim?» Arguments bez diskusijām tika pieņemts.
Kā tikt no savas zemes vaļā, esam gudrojuši visu atgūtās neatkarības laiku. Iespējas Latvijas zemes iztirgošanai, šķietami «aizsardzībai», ieslēptas formālos vietējo un ārzemju juridisko personu uzņēmumos, pavēra 6. Saeimas 1996. g. 5. decembra balsojums «Par zemes privatizāciju lauku apvidos». Tā gan bija tikai tāda iesildīšanās. Pēc kapitāla brīvās kustības līguma noslēgšanas bažas centās kliedēt bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: «Situācija ir ļoti vienkārša: ja mēs atveram durvis pasaulei, tad mums jāsaprot, ka visi spēles noteikumi tiek mainīti, ka mums ir iespējas iet un pirkt zemi Dānijā, ja mums ir tāda nauda un vēlēšanās, savukārt dāņiem braukt šurp un pirkt zemi šeit.»Šogad, pēc 20 gadu neziņas, beidzot ir parādījušies daži skaitļi par ārzemniekiem pārdotajiem mežiem un lauksaimniecībā izmantojamo zemi (bez purviem un ūdeņiem): uz 2016. gada 1. jūliju ārzemju pilsoņiem un uzņēmumiem Latvijā piederēja 489631 ha (20,8%) lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) un 480161 ha (15,2%) mežu un krūmāju, kopā — 969792 ha (17,6%). Personām bez Latvijas pilsoniskās piederības un valstiskās atbildības pārdotā zeme varētu nodrošināt aptuveni 50 tūkstošus saimniecību, katru ar 10 ha LIZ un 10 ha meža un krūmāju, un vismaz 100 tūkstošus reālu darba vietu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv