45 dienas vienatnē ar Kluso. IV

Kad tu savu jahtu no tāda puslūznīša biji atkal par laivu uzcēlis, tad taču vajadzēja kādā puslīdz nopietnā inspekcijā savā ziņā jahtas tehnisko skati iziet.

Tā gluži ar jahtu nav. Tur vienīgais, ko vajag, ir apdrošinātāja izdota karte. Ja tu gribi jahtu par lielām summām apdrošināt, tad ir tāds inspektors - pārbaudītājs, kurš uztaisa sarakstu, kam tev uz jahtas jābūt. Ja tu to negribi darīt, ja gribi jahtai tikai  civiltiesisko apdrošināšanu, tad nevajag nekādu inspekciju.

Cik saprotu, tas ir tieši tavs gadījums.

Jā. Pēc tās viesuļvētras, kas toreiz gāja pāri Karību salām, man arī būtu bijis ļoti grūti jahtu apdrošināt. Apdrošinātāji toreiz zaudēja ļoti daudz naudas, tāpēc viņi, pirmkārt, bija kļuvuši ļoti cimperlīgi un, otrkārt, apdrošināšanas dokumentos jau ierakstīja, ka viņi jahtu neapdrošina pret viesuļvētrām. Agrāk viņi to darīja, daudz naudas pazaudēja, līdz ar to vairs negribēja riskēt. Mums ar laivas bijušo īpašnieku paveicās ar to, ka jahta bija relatīvi maza, tāpēc tai nebija tik daudz bojājumu viesuļvētrā nodarīts, kā tas bija lielajām un dārgajām miljonāru jahtām. Apdrošinātāji ātrāk gribēja tikt no šīm mazajām problēmām vaļā, tāpēc piekrita apdrošināt par mazākām summām. Jo viņiem bija jācīnās par lielajām summām!

Vai šāda 12,5 metrus gara jahta ir optimālais variants tādam nopietnam okeāna burājumam? 

Optimālais maksimālais. Tev ir tomēr jābūt stipram, jo jahta sver 10 tonnas. Ja būs lielāka, tad vairs nevarēs buras savākt. Jo burās ir milzīgs spēks, mierīgi var nagus noraut! Tāpēc buru regulācijai izmanto ar roku darbināmas vinčas, lielā vējā var ieraut auklu vinčā kopā ar nagiem... Lielas buras – tas ir baigais spēks!

Tu varētu kādu interesantu burātāju stāstiņu izstāstīt, nu, tādu – ar rozīnīti... 

Nu, kad burātāji satiekas, tad viņi stāsta, kādi piedzīvojumi bijuši. No maigākiem šausmu stāstiem līdz... Es varu divus izstāstīt.

Burā vīrs un sieva kopā gar Austrālijas krastiem. Iebraukuši vienā upes grīvā, piestājuši un prasa vietējiem, kur varētu nopeldēties. Nu, vīrs izkāpa no jahtas krastā un ielēca no laipas ūdenī. Un vairs neizpeldēja – krokodils viņu savāca! Ja saistībā ar mani, tad pirms Panamas kanāla nedēļu stāvēju uz enkura, tur bija tāda liela ostas akvatorija. Un es tur katru dienu lēcu ūdenī un peldējos. Kad jau pēc tam braucu iekšā Panamas kanālā, pie manis atbrauca locis, kurš manu jahtu vadīja cauri kanālam. Abi pļāpājām, es viņam stāstīju, ka tepat esmu arī peldējies. Tad nu locis man atbildēja:  Tas ir labi, ka tu vēl esi dzīvs, jo mums te mēdz būt arī krokodili... Bet es jau to nezināju (smejas)! Un tāds pats stāsts ir par Markīzu salām, man ir fotogrāfijas un video, kur no ūdens ārā redzamas haizivju spuras... Prasīju vietējiem, kā tad ar peldēšanos, ja tur arī haizivis blandās. Viņi atteica, ka vispār jau varot to darīt, haizivs tev, ja tu neasiņo, gluži virsū nelēks. Taču man vienalga uzreiz pārgāja vēlme peldēties! Man ir piepūšamā laiviņa ar motoru – kad jahta stāv uz enkura jebkurā vietā, es ar šo laiviņu braucu krastā. Tā nu es vienreiz no enkura vietas braucu krastā, kad aiz manas piepūšamās laiviņas ūdenī spura parādījās... Man toreiz bišķiņ aukstas kājas palika, tāda neomulīga sajūta. 

Cik dziļa vieta vajadzīga, lai tu jahtu noenkurotu? 

Optimālais ir piecos, sešos metros, maksimālais dziļums, kādā varu noenkuroties, ir 20 metros. Tad tāda garā ķēde vajadzīga.  Enkura ķēdei ir jābūt četru dziļumu garumā. Jo enkurs ieķeras horizontāli, un tikai tad svars uz laivu uziet augšā. Tad nu rēķini, ja man dziļums, kur noenkurot jahtu, ir 20 metri, tad vajag 80 metrus garu ķēdi. Un tā ir smaga – dzelzs un vanādija sakausējums! Un visās vietās man jahta stāv uz enkura. 

Un tagad to otru stāstiņu... 

Tas arī no Klusā okeāna, nu, reizēm jau nelaimes notiek galīgi neparedzēti... Man parasti vislielākās bailes no tā, ka man var trāpīties kāds buras uzvelkamais gals, tā mēs uz jahtas saucam auklas un šņores, kurš aiz masta var aizķerties. Tā ir viena traka lieta! Kad tu uzvelc mastā buru un vairs pēc tam vējā nedabū zemē... Tad laivu sāk svaidīt, viss kļūst nevadāms. Tad nu vienam burātājam bija tā, ka ieķērās tas buras gals augšā mastā. 

Ko tur var darīt, kā labot situāciju?  

Tikai rāpties augšā masta galā! Tam paredzēts speciāls ekipējums, kad tu ar trīšiem pats sevi velc augšā. Man YouTube ir video, kur es sevi līdz pusmastam esmu uzvilcis. Tas ir grūti. Pie krasta jau grūti, kur nu vēl atklātā jūrā! Un tad nu atkal šis stāsts par jahtu, uz kuras vīrs un sieva. Jo pa okeāniem parasti brauc tāds pāris, kas savā starpā var sadzīvot! Un tad nu tur bija līdzīga situācija, kad ieķērās viens buras gals masta galā, un vīrs sevi vilka ar trīšiem augšā. Uzvilka viņš sevi, bet pārmocījās un dabūja sirdslēkmi. Tā viņš tur ieāķējās un masta galā palika... Un sieva viņu nedabūja zemē! Tā nu viņa kaut kā, ņemoties un mokoties, ar jahtu tika līdz krastam, bet visu to laiku – divas nedēļas – viņas vīrs karājās masta galā... 

Skarbi stāsti. 

Jā. Man pašam bija tāds stāsts, kur mana laiva pati no sevis naktī izvairījās no kuģa. Tas arī video YouTube redzams. Es nezinu, kā tas viss notika, tā ir pilnīga mistika! Man bija izregulējies kurss, un es gulēju. Un kaut kāds lielais kuģis tuvojās, es tikai pa miegam jutu viļņošanos. Un tas parāda, ka vai nu laiva no kursa nositusies, vai arī kaut kas jahtai garām iet. Tad, kad guli, tu esi gandrīz kā uz radara: visas mazākās izmaiņas – skaņās, vilnī vai kustībās – jūti! Un es pamodos, izeju ārā uz klāja, un ekrānā parādās manas jahtas kurss. Es redzu, ka mans kurss ir pamainījies un ka pretī viens liels kuģis nācis... Un laiva pati no sevis atkal pēc tam iegājusi kursā. Pati no sevis! Nu, nevar tā notikt! Nezinu...

Cik augsti apmēram okeānā ir tādi ikdienas vilnīši? 

Normālā dienā – divi metri, vējainā – trīs metri. Kad tu ar tādu normālu vēju brauc, un tas ir kādi 10 līdz 12 metri sekundē, tad tu atrodies apmēram tā kā Baltijas jūras krastā starp kāpām. Nāk viens vilnis pēc otra, tad tu esi augšā, tad – lejā. Un tas ir pilnīgi normāli. Nāk tāds vilnis kā māja virsū – no sākuma biedējoši, pēc tam jau pierod. 

Jahtu pilnu ar ūdeni nepiesit?

Nē, laiva jau ir pludiņš! Jahta savā ziņā ir drošāka par lieliem kuģiem. Lielos kuģus viļņi lauž, bet jahta ir monolīta, izturīga, kā pludiņš. Vienīgi jahtu viļņos svaida, lielo kuģi tā nesvaida. Ir viens kritērijs, kad jahtu var apmest riņķī – tad, ja vilnis nāk no sāniem un ir plīstošs. Tad tev gāžas virsū milzīgas ūdens masas. Manā gadījumā tam jābūt vilnim no sāniem augstumā pusei no laivas garuma – ap 6 metriem un vēl plīstošam. Tātad, ja ir lieli viļņi, tad tu nedrīksti atrasties pret tiem ar sāniem! Man, piemēram, gadījās divu veidu viļņi – tādi, kas nāca pa kursu, un tādi, kas no sāniem. Pirmie ir vēja radīti, bet otrie nāk no Dienvidu platuma grādiem, kur Klusajā okeānā, jau tuvāk Antarktīdai, plosās vētras. Jā, man bija divi gadījumi, kad plīstošs vilnis jahtai naktī, kad es gulēju, iesita laivas bortā no sāniem. Sajūta bija tāda, ka būtu ietriecies smagais auto... Milzīgs bāziens, laiva visa nodreb, sagāžas uz sāniem, virtuvē pa grīdu izbira visi produkti. Neko. Izskrēju uz klāja, apskatījos kursu, noregulēju... Tā gadās!

Bet tādas nopietnas vētras tev netrāpījās? 

Nu, vētra sākas ar 30 mezglu vēju. Man augstākais bija 27 mezgli. Man nopietnāks bija tas tropiskais negaiss, kurā arī var būt īslaicīgas vētras brāzmas līdz 40 mezgliem, taču es nepiedzīvoju tā saukto trīs dienu vētru. 

Trīs dienas no vietas?

Sākas šī vētra ar ciklonu, taifūnu vai orkānu. Jo tāda vētra uzsit vilni. Vējš jau ir pietiekami ilgi pūtis, un bīstamākais jau ir tieši vējš. Labi, ievelc buras, nav jau tik traki. Bet trakākais sākas, kad ir lieli viļņi, kurus vējš ir sadzinis trešajā dienā. Es savā pirmajā braucienā, kad burāju viens pats, nonācu trīs metru viļņos un lielā vējā, bet laimīgi tiku atpakaļ. Ja lieli viļņi, tad ir traki!

Tu teici, ka tev uz jahtas nebija ne grama alkohola. Un tomēr, pēc kā sirds vilka tad, kad beidzot tiki atkal karstā?

Pirmais, ko es nopirku Marķīzu salās, bija alus pudelīte. Jo man gribējās trīs lietas – aukstu aliņu, augļus un vienkārši baltmaizīti. Maizi man gribējās! Tur, Franču Polinēzijā, bija tās garās franču bagetes, es nopirku kādas desmit, pēc tam izkaltēju, un man tās bija līdzi. Un arī augļus es tur sagrābos. Pirmais, ko nopirku krastā – to franču bageti, pudelīti Polinēzijas alus un tad vēl vienu pamelo un mango. Lūk, tos man gribējās. Augļu man trūka. Pēc tam ar vietējiem kopā nopirkām veselu kasti alus, sadzērām draudzību, un tad viņi man pilnu laivu ar banāniem un citiem augļiem sabēra. Tad to vien spēju, kā šos banānus nogatavošanās secībā ēst (smejas), jo tie ātri nogatavojas!

VĪRS MADE IN LATVIA! Valmierietis ar keponu valsts karoga krāsās un uzrakstu Latvia var lepni izriezt krūti – gan pats, gan jahta taču izturējuši pamatīgu Klusā eksāmenu, un nevis virtuāli, bet klātienē! Foto no Aigara personīgā arhīva