Aicinājums uz deju

Pēc mazās meitiņas piedzimšanas tā Ievai ir pirmā jaunā loma. Tāpēc, runājot par izrādi un partneriem, bērni ir katrā domā klāt. Tāds laiks. «Brīžiem, kad liekas par grūtu, es sev saku — lai! Lai neguļ, lai grozās! Kad tad vēl! Tas ir tik īss brītiņš, kad es bērniņam esmu viss, viņš skatās uz mani milzīgām acīm un negrib laist prom.»

Laiks tagad iet citā gaitā?

Jā! Bija jau sācis auļot, bet bērns visu piebremzē. Un tas ir labi. Es izbaudu katru mirkli. Un arī tad septiņi mēneši ir pagājuši tik ātri.

Kāda ir sajūta, atgriežoties pēc pārtraukuma, kad dzīvē bijusi viena vienīga mīlestība un atvērtība, un mēģinot izrādi par naidu?

Man bērni ir dzimuši ar 12 gadu starpību. Un gribētos domāt, ka es tagad kaut ko vairāk dzīvē saprotu. Pirmajā brīdī liekas — jā! Bet nākamajā izrādās, ka es saprotu vēl mazāk. (Smejas.) Un darbā ir tāpat. Es atkal neko nezinu! Bet esmu kļuvusi atvērtāka un emocionālāka. Taču tās ir emocijas, ko es spēju kontrolēt. Es ļaujos, neko nebremzēju, bet intuitīvi zinu, ka nelaidīšu par tuvu to, kas man nav vajadzīgs. Man ir kaut kāda iekšēja drošības rezerve, es zinu, ka mani nevar ievainot. Tagad es saprotu Māru Menniku, kas, gaidot bērniņu, mēģināja un spēlēja Bergmana Marionetēs. Tavs organisms vienkārši rada zināmu aizsardzību.

Citādi jau tas nemaz vairs nevar būt. Es zinu, ka vairs tā sevi nededzināšu — kaut arī bez sevis dedzināšanas teātrī nevar iztikt — tāpēc, ka man ir divi bērni. Tā apziņa noder arī tādā smagā gabalā kā Nāves deja: mani nevar iemīdīt ar zābakiem zemē, es turēšos pretī.

Strindbergs ar saviem paradoksiem man ir iemācījis ļoti novērtēt to, kas man ir, to mīlestību, kas man ir dota. Jo vienā brīdī tā visa vairs var nebūt.

IEVA PUĶE

Matīsa Markovska foto