Aitkopība kā hobijs

– Tagad jau aitas varam sasaukt, tās arī vieglāk noķert, lai veiktu apskates. Sākumā pie aitām braucām ar kvadriciklu, pēc tam talkā ņēmām suni. Dzīvnieki kļuva ļoti tramīgi, un nu jau trešo gadu mēģinām tās nomierināt. Šogad dzemdējušas 66 mātes un ganāmpulks pieaudzis par 136 jēriem, pēdējais no tiem piedzima pirms dažām dienām. Tik ražīgs gads mums vēl nav bijis.

Kā var izskaidrot šī gada veiksmi?

To ietekmējušas trīs lietas. Lopkopībā viss sākas ar barošanu, un šogad mēs barošanā ieviesām ļoti krasas pārmaiņas – pārgājām no siena uz ļoti kvalitatīvu skābbarību. Otrkārt, jau labu laiku gājām uz lopu krustojumiem. Pagājušajā gadā nopirkām ļoti, ļoti kvalitatīvu Sufolkas šķirnes teķi, kas arī bija lielākais ieguldījums kopš saim­niekošanas uzsākšanas pirms četriem gadiem. Pamatā mums ir Romanovas šķirnes mātes, kuras jau pirms trim gadiem sākām krustot ar Tekselas šķirni, tad labākās mazās aitiņas no šī krustojuma paturējām, un tagad uz tām liekam virsū šo Sufolkas šķirni. Re, tur var redzēt šādi krustotos jēriņus – viņi ir tikpat veci kā pārējie, bet ar pavisam citu ķermeņa masas pieaugumu. 

Kāpēc pašā sākumā mātēm izvēlējāties Romanovas šķirni? 

Aitkopībā man nebija pilnīgi nekādu zināšanu. Bet mans pamatdarbs saistīts ar lauksaimniecības tehnikas remontu. Sanāca, ka tajā gadā pabiju trijās aitkopības saimniecībās, diezgan daudz ar saimniekiem konsultējos. Sapratu, ka mans mērķis nav audzēt aitas dēļ šķirnes vai subsīdijām – mums ar sievu Anniju gribējās iegūt labu gaļu. Romanovas aitas ir laba šķirne, ar kuru sākt. Tām gan ir ļoti laba gaļa, bet lēnaudzīgi jēri. Sakrustojot šīs aitas ar Tekselas šķirni, kam arī ir ļoti garšīga gaļa, iegūstam vēl labāku rezultātu. Zinu, ka daudzi aitkopji neēd savu jēru gaļu, jo nepatīk tās īpašais aromāts, var pat teikt, smaka. Aromātam ir jābūt, bet smakai gan ne. Mēs paši ēdam savu jēru gaļu, un tas visu izsaka. 

Ko nozīmē laba gaļa? Vai tikai tā, kurai nav šīs smakas?

Kā jau teicu, šim īpašajam aro­mātam ir jābūt. Gan cūkai, gan liellopam, briedim, alnim – katram dzīvniekam ir savs aromāts. Piemēram, Anglijā pieņemts, ka garšīgākā gaļa ir jēriem līdz gada vecumam, viņi speciāli tiek audzēti ilgāk, jo angļiem tieši patīk šis intensīvais aromāts. Bet mūsu izpratnē laba gaļa ir no iespējami jaunāka lopiņa. Pirms diviem trim gadiem es varbūt būtu domājis pārdot arī vecākus jērus, tagad negribu sabojāt pats savu uzstādījumu par labu gaļu. Teikšu, ka vislabākā gaļa ir no jēra līdz četru mēnešu vecumam. Mums parasti sanāk nokaut līdz sešu mēnešu vecumam. 

Cik no ganāmpulka pieauguma ir aitiņas, cik teķīši?

Vienubrīd puiši tā kā aizskrēja pa priekšu, bet pēc tam proporcija izlīdzinājās – 60% no kopējā skaita ir teķīši, 40% aitiņas. Ja būtu puse uz pusi, tad sanāktu vairāk no kā izvēlēties – gadā paturam kādas 15 labākās aitiņas. Neņemam nākamās mātes no trīnīšiem un vienīšiem, tikai no dvīņiem, jo trešais jērs ir apgrūtinājums – mazākais jātur atsevišķi un jāpupina. Mēs to nedarām, jo, lai izpupinātu vienu jēru ar sauso piena maisījumu, jārēķinās ar kādiem 60 eiro (tagad cenas uzkāpušas vēl augstāk), bet gaļā par jēru var iegūt tikai ap 50 eiro. Uzskatu, ka tas, kas neatmaksājas, ir jāatmet. Un tieši šis gads bija tāds, kad visu salikām pa plauktiņiem. Piemēram, tā kā man ir pamatdarbs, nav laika pašiem gatavot lopbarību, pie tam mums ir arī tikai desmit hektāri zemes, nav arī jādomā par kredītiem, lai samaksātu par tehniku. Ja ir iespēja lopbarību nopirkt no kāda, kas to gatavo jau divdesmit gadus, visticamāk arī saviem lopiem, tad līdz ar barību tiek nopirkta daļa no viņa zināšanām. Pašam to sākot, iespējams, tikai pēc četriem gadiem tas labi izdosies, un pa to laiku lopiņi slimos.

Tāpat tiek izmantots kautuves pakalpojums. Ir patīkami apzināties, ka līdz ar to tiek saņemti visi nepieciešamie dokumenti. Kautuvē jērus novērtē vetārsts, ir apliecinājums, ka gaļa ir vesela, tiek izsniegta pavadzīme un var tirgot tālāk. 

Šis bija tas gads, kas varēja kļūt par atspēriena gadu, bet nu jau mēnesi dzīvojam ar bažām, ka atspēriens nesanāks, jo cenas kritīsies. Visu esam iepirkuši par pagājušā gada cenām, bet nāksies pārdot par šīgada cenām. Vienīgi uz apjoma rēķina varbūt varēsim nepalikt zaudētājos. Tagad lauksaimnieki tiek aicināti Latvijas patērētājus nodrošināt ar vietējo produkciju. Uz to mēs gatavojamies, bet vai būs pirktspēja? Ja nu vienīgi viss – gan degviela, gan barība – kļūs lētāks. Tagad jau dīzeļdegviela redzēta zem eiro. Ja vēl to nolaidīs, tad paliks vien akcīzes cena...

Man ļoti patiktu, ja visa mūsu saražotā gaļa paliktu tepat, bet Cēsu gaļas kombināts, ar kuru sadarbojamies, praktiski visu eksportē. Nedaudz jēra gaļu un tās produktus tirgojam paši.

Dienvidos šašliku cep tikai no jēra gaļas...

Ir jāpaiet dažiem gadiem, lai viedokli par jēra gaļu mainītu. Kolhoza laikos te bija daudz aitu, bet uz kolektīvo saimniecību beigām gandrīz visas aitas tika nokautas gaļai. Liela daļa cilvēku joprojām uzskata, ka jērs garšo kā pieaugusi aita. Palēnām no mutes mutē aiziet cits viedoklis. Mēs paši cepam šašliku no jēra. Receptes jēra gaļas pagatavošanai ir tūkstošiem. Piemēram, jēra cepeti cepam 80 – 90 grādos sešas septiņas stundas, lai sasniegtu pareizo iekšējo temperatūru, kas vienlaikus nav tik liela, lai liktu gaļai zaudēt mitrumu. Sanāk lielisks cepetis, ir atkal jāpierod.

Kā ar ganībām, vai pietiek?

Pēdējos gados īsti nepietiek. Aitām pastāv zināma hierarhija – jēri barības ziņā konkurē ar mātēm un sāk lēnāk attīstīties, tāpēc viņus liksim atsevišķās mazās ganībās un papildus dosim placinātās auzas. Mazākie jēri ies ganībās kopā ar mammām. Arī ganīšanā vajadzīga pieredze. 

Jēriņi ir tik mīlīgi, tik nevainīgi...

Emocijas ar laiku notrulinās. Zinu, ka jērus audzēju gaļai. Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem jābūt sliktai dzīvei. Arī mēs, cilvēki, zinām, ka nomirsim, bet tas nenozīmē, ka slikti jādzīvo. Jēriņi to nezina, ir priecīgi, un gaļa ir laba, ja lopiņi laimīgi. Mēs ar Anniju reiz runājām, ka, visu to piedzīvojot, kādreiz dzīvē mēģināsim kļūt par veģetāriešiem. Tagad darīsim visu, kas jādara, lai audzētu labu gaļu.  Šogad jēri kaušanai varētu būt gatavi uz Jāņiem, kas no patēriņa viedokļa būtu pats labākais.

Esat iesaistījušies zīmola «Novada garša» vietējās pārtikas sistēmā, kas nodrošina Latvijas izcelsmes pārtikas produktu izsekojamību un kvalitāti. Ko tas dod?

Starp citu, tiklīdz tikām ielikti «Novada garšā», jau pēc divām dienām nāca piedāvājums eksportēt gaļu uz Nīderlandi. Par to vēl jāpadomā. Es jau teicu, ka labāk gribētu, lai šī labā gaļa paliktu Latvijā, bet, ja ir jāeksportē, tad par labāko piedāvāto cenu. Sociālajiem tīkliem ir liels spēks – atlika uztaisīt lapu, sāka braukt ciemiņi. Protams, ir lielāka atbildība, nedrīkst nolaist rokas, bet vienlaikus arī lielāka jēga. Es jau domās redzu, kā cilvēkiem stāstu par aitkopību... Tūrisma iespējas noteikti izmantosim. Man ļoti patīk bērnu grupas, kurām stāstu par laukiem, piemēram, par to, kas stāv pagrabā, kas vispār notiek ārpus ciematiem un pilsētām. Viņi daudz ko nezina.

Pagājuši vien četri saimniekošanas gadi... 

Tas vien, ar ko sākām, ir īsts Kosmoss. Pirmajā gadā kūtī divatā ar rokām vēlām iekšā siena ruļļus. Otrajā jau vilkām ar kvadriciklu. Šogad to darām ar kādu nekādu, bet belarusu. Patiesībā šāda attīstība pa etapiem nav slikta. Ja mums iedotu saimniecību, kāda tā ir tagad, iespējams, mēs to kārtīgi sačakarētu. Tagad pieredze ir pašu iegūta. Nekad nebūtu iedomājušies, ka svērsim katru piedzimušo jēru, pēc tam arī septītajā dienā, katram injicēsim vitamīnus vienā pusē un selēnu otrā, lai, ejot ganībās, nekā no barības vielām nepietrūktu. Latvijā augsnē ir maz barības vielu, tāpēc jēriem vitāli svarīgas ir divas vielas – kobalts un selēns, jo daudzas slimības un arī augšanas problēmas viņiem veidojas tieši selēna trūkuma dēļ, bet kobalts ietekmē to, kā barība tiek uzņemta. Pirmajā gadā mums tas bija vienalga. Pagājušajā gadā aitām kažokā bija iemeties parazīts – aitu kaulu muša, kas pēc izskata līdzīga briežutij. Tā sūc asinis, vairojas. Sākām pētīt, izrādījās, ka šis parazīts ir visām mammām, pēc tam arī visiem jēriem. Katram lopiņam bija jāinjicē pretparazītu zāles četras reizes ar 21 dienas intervālu. Pusotra mēneša laikā ar Anniju divatā veicām tūkstoš astoņsimt injekcijas. Nu visi aitu kažoki ir tīri. No malas varbūt liekas – kas tur, iešauj auskariņu un palaiž, bet, lai to izdarītu padsmit jēriem, krotālijas paņem divas, trīs stundas. Taču ir prieks, ka ganāmpulks kļūst veselīgāks. 

Tā abi raujamies. Viss mūsu abu dzīvē ir mainījies, bet ne uz slikto pusi. Annija, bakalaurs ainavu arhitektūrā, sākusi strādāt stādaudzētavā, lai iegūtu praktiskās zināšanas. Un nekad viņu tik priecīgu nebiju redzējis. Aitkopība patiesībā mums ir tikai hobijs. Kāpēc mums tās aitas vajadzīgas? Tas nav viegli atbildams jautājums. Esam noņēmušies pa laukiem, bet labāk lai mums sarežģīta un grūta tā ikdiena, nevis garlaicīga un vienmuļa. 

JĀNIS, ANNIJA UN MAZAIS JURĢĪTIS «Gulbīšu» kūtiņā īsi pirms Lieldienām. Ārijas Romanovskas foto