Apaļš un peldošs rupucīt's
Kā tur bija tajā dziesmiņā par seska mazo alus darītavu? Tur krupīt's nesa ūdentiņu... Izrādās, krupis jeb rupucis, kā šo abinieku mēdzam tautas valodā dēvēt, kādam vīram Latvijā kalpojis par savdabīgu viņa idejas zīmolu. Ir vasara, tāpēc īstais laiks parunāt par nestandarta peldlīdzekļiem. Savulaik aprakstīju, kā top smailīte no elastīgām lazdu vai kāda cita līdzīga koka maikstēm un polietilēna plēves, šoreiz būs kaut kas pamatīgāks un ilgmūžīgāks.
Viss jaunais ir...
...labi aizmirsts vecais! Tieši tā sanācis arī uzņēmīgam vīram Jānim Briškam, kurš prātojis, kā uzkonstruēt nelielu peldlīdzekli paša vajadzībām. Pēc garākas sarunas globālajā tīmeklī ar visu zinošo Māti Googli atnākusi arī ideja radīt senu mini laiviņu pavisam jaunā veidolā un no mūsdienīgiem materiāliem.
Rupuča pirmsākumi meklējami jau senajā Romā, kur Jūlija Cēzara laikos šādas faktiski vienvietīgas mazītiņas laiveles pinuši no klūgām un apvilkuši ar ādu. Vēlāk ādu nomainījis darvots audekls, un ar šādām bļodām vīri braukuši zvejā un medībās. Vecajā labajā Anglijā šādas mazas apaļas laiviņas entuziasti oriģinālizpildījumā darina joprojām un sauc tās par coracle. Līdzīgus peldlīdzekļus šodien lieto arī Indijā un Dienvidāzijā. Visnopietnākais pārbaudījums mazajai apaļajai laivelei bija 1974. gadā, kad ar šādu peldlīdzekli tika šķērsots Lamanša jūras šaurums!
KAUT KAD SENDIENĀS. Nevis no stiklaplasta, bet no koka klūgām un lūkiem pītu un ar ādu apvilktu kurvi, kas laikam bija vieglāks par Jāņa Briškas 15 kilogramu Rupuci, pieaudzis vīrietis ērti varēja pārnēsāt, uzlicis to mugurā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv