Ar atbildību pret vecāku atstāto mantojumu

«Šo saimniecību, atjaunojoties valsts neatkarībai, vecāki izvēlējās un izpirka par sertifikātiem. Tolaik te nebija nevienas ēkas, toties īpašumā 11 hektāri lauksaimniecības zemes un 9 hektāri meža. Ģimene šajā vietā sāka darboties 1991. gadā. Tika veidota zemnieku saim­niecība ar govīm un cūkām, apstrādāta zeme. Vecāki tam veltīja visus spēkus. Savukārt Vaidavas pagasta centrā, kur dzīvojām, bija attīstīta dārzkopība – piecās siltumnīcās pārdošanai un savam patēriņam tika audzēti tomāti un to dēsti. Pēc 2000. gada vecāki zemnieku saimniecību likvidēja. Viens no iemesliem – pensijas vecums, un arī tas, ka sāku strādāt algotu darbu. Vispirms dārzeņu pārstrādes uzņēmumā «Milda KM», tad, nu jau padsmit gadus, norvēģu kompānijā, kam pieder lielākās saldumu, pārtikas, čipsu ražotnes Latvijā. Sāku «Laimā», kādu laiku darbs bija Igaunijā, tagad ik dienu, tāpat kā daudzi valmierieši, braucu strādāt uz Rīgu. Protams, tas nav viegli, jo ar ģimeni sanāk maz būt kopā,» stāsta ANRIJS VAZDIĶIS. Lai arī pats iepazīstoties neuzsvēra, bet šajos gados pa karjeras kāpnēm uzkāpts augstu – Vaidavas puisis ir pārdošanas vadītājs Latvijā. Anrijs lepojas ar to, ka viņš joprojām ir vaidavietis par visiem 150 procentiem – visus sava mūža 39 gadus dzīvo Vaidavā, arī vecāki, vairāk gan no mātes puses (tēvs no Kurzemes, Vaidavā ieprecējies un palicis), bija vaidavieši. Pats ģimenes galva, Ralfa un Felicitas tētis, apprecējis valmierieti Aivu, ar kuru vai no pirmās satikšanās dienas dzīvo kopā Vaidavā.  Pēc zemnieku saimniecības likvidācijas vecāki turpinājuši nodarboties ar dārzkopību, bet «Meldru» apkārtējā zeme tika un joprojām ir iznomāta lauksaimniecībai. Anrijs uzsver, ka ar kaimiņu sanāk labs barters – nomnieks pats ir klāt, kad ziemā jāizšķūrē ceļš, arī, ja vajag izvilkt mašīnu no sniega, varot viņam piezvanīt kaut Ziemassvētku rītā.  «Domājām, ko pēc saimniecības likvidēšanas darīt tālāk. Tēvs Juris Vazdiķis sirdi bija ielicis paša izveidotajā muzejā, kas joprojām aizņem divas ēkas. Pēc tam kad iznāca grāmata par 100 privātajiem muzejiem, kur bija pieminēta arī šī seno darbarīku kolekcija, apmeklētāju vidū tas bija guvis lielu popularitāti. Nu jau abi vecāki ir miruši, bet viņu sakrātās vērtības palikušas.  2006. gadā tika paņemts kredīts. Man jau bija pastāvīgs darbs, un varēju to atļauties. Banka kontā ieskaitīja lielu naudu. Varētu to vienkārši notrallināt, bet bija pietiekami daudz prāta, lai tā nenotiktu. Tika uzcelta pirts, kuru no 2008. gada sākām ekspluatēt kā viesu namu.»  Bija laiks, kad atpūsties viesu namos, taisīt ballītes bija populāri, taču saimniekiem problēmu netrūka: «Tiklīdz cilvēks atpūšas cita teritorijā un par to samaksā naudu, viņam liekas, ka atļauts viss. Arī mums nācās saskarties ar šādu attieksmi. Šis bizness nav viegls, izdzīvot spēj tikai lielākie uzņēmēji šajā jomā. Ja man nebūtu algota darba, daudz kā no tā, kas «Meldros» izveidots, nebūtu. Tāpēc saku lielu paldies darbavietai, kurā man ir iespēja pelnīt naudu un uzturēt šo mantojumu. Atbildība pret vecāku izveidoto neatstāj vienaldzīgu un liek viņu iesākto turpināt. Pārdot šo īpašumu mēs nevēlamies. Meklējam iespējas, lai šī vieta kaut nedaudz sevi atpelnītu, un, ja būsim izgājuši pa nullēm, priecāsimies, ka nav jāiegulda algotā darbā nopelnītie līdzekļi,» spriež Anrijs.  Ģimenes atbildība par vecāku atstātajām vērtībām ir ļoti liela. Ar laiku mainījusies arī pieeja pašu biznesam: «Cenšamies būt aktīvi, un klienti mums ir. Pēdējās vasaras bija starptautiskas – pie mums atpūtās viesi no Vācijas, Francijas, Amerikas, Polijas. Kocēnu novadā tūrisms vispār ļoti attīstās. Uz šejieni brauc daudz igauņu. Viņi ļoti daudz ceļo ar ģimenēm, ziemā brauc, lai slēpotu Žagarkalnā, Ozolkalnā. Šajā ziņā esam ieguvēji, jo mums ir izcila atrašanās vieta – esam 15 kilometrus no Valmieras, 16 kilometrus no Cēsīm. Tā kā pie paša kalna telpu īre ir dārgāka, tūristi apzinājušies, ka nedaudz tālāk apmesties ir izdevīgāk. Pie tam laukos var baudīt arī pilsētās neiespējamas ekstras. Kāda amerikāņu ģimene – sieviete, kura neatkarības gados Latvijā praktizējusies, bija atbraukusi ar saviem bērniem, lai šo zemi parādītu arī viņiem. Jaunā paaudze bija sajūsmā, viņus fascinēja pa lauku skrienam redzētā lapsa, pļavā lēkājošās vardes, stārķi brienam pa zāli. Mazais puika pie mammas atskrēja ar mazu vardīti rokā un kliedza aiz sajūsmas, ka izdevies to noķert. Tā ir mūsu mērķauditorija nākotnei, ko mēs gribētu. Vietējais tūrisms ir īslaicīgāks, garākai palikšanai mūsu tautieši izvēlas ekskluzīvākas vietas. Savukārt ārzemju tūrisms pieaug. Mums ir bijuši arī tūristi no Sanktpēterburgas, kuri te noliek mašīnu, paliek pa nakti, no rīta dodas ātrā ekskursijā līdz jūrmalai – viņiem šāds pārsimt kilometru attālums skaitās neliels, un brauciens no Maskavas uz dāču, kas atrodas 400 kilometru attālumā, arī ir normāla pieredze.  Uzskatu, ka svarīgi ir pārstrukturēties, atrast savu klientu. Uz to ejam. Ārzemju tūristi būs tie, kas brauks uz šejieni, arī no vecās Eiropas, jo mums ir zaļā daba, nav tik karsts. To, ka tūrisma bizness attīstīsies, saka arī ekonomisti. Protams, šībrīža notikumi ieviesīs korekcijas, bet, domāju, īstermiņā. Šis gads daudzās jomās ir norakstīts, jāskatās nākotnē. Tai pamatā esam gatavi – te viss ir svaigi izremontēts, uzliktas jaunas mēbeles, restaurēts kamīns, ieviestas šādas tādas kičīgas lietas.» 

Ko tūristi vairāk novērtē – iespēju te atpūsties vai pirti?

Tādi, kam interesē tieši pirts, ir mazākumā. Piedāvājām šo pakalpojumu darbdienās, lai pirts nestāvētu tukša, bet laikam esam par tālu no Valmieras, negribam arī caur mūsu pirtiņu izlaist lielas masas, gribam, lai atbrauc ģimene un jūtas te brīvi, bez laika ierobežojumiem. Te var pastaigāties pa mežu, aizbraukt līdz pludmalei, atrodamies taču Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Pirts ir pievienotā vērtība, tāpat kā āra kubls. Ja kāds grib, var iekurināt pirti. Bet nākotnē esam plānojuši sadarboties ar pirtnieku un šādu pakalpojumu piedāvāt, bet ne lielām grupām. Pagaidām neatklāšu, bet būs vēl kas cits. 

Tātad, domājot uz priekšu, uz pirts pakalpojumiem tiks likts lielāks uzsvars?

Kas attiecas uz Latvijas tūrismu, drīzāk iesim virzienā uz latviešu pirts tradīcijām. Bijām iesnieguši projektu tieši pirts renovācijai, bet laikam līdz galam nebijām saprasti un konkursā neuzvarējām. Paņēmām nelielu bankas kredītu ar cerību, ka, izkopjot savu mežu, izmaksas varēsim nolīdzināt. Viss tiek plānots un kalkulēts. Pirmais projekts nesanāca, es teiktu, nepietiekamas informācijas dēļ. Ar nākamo projektu fokusēsimies uz muzeju, kur jānomaina jumts, jāieliek grīdas, jāsagādā senlaicīgas mēbeles.  Esam par uzņēmēju sadarbību Kocēnu novada ietvaros. Piemēram, cenšamies kontaktēties ar «Vaidavežiem», izzināt, vai pie viņiem varam sūtīt savus viesus, nodrošinot viņiem aktivitāšu iespēju ar izdevīgāku piedāvājumu. Domājam arī par velosipēdu nomu, kas varētu būt interesanti ģimenēm ar bērniem. Ir bijuši cilvēki, kuri te vienkārši atpūšas, izskrien krosu, un te tiešām var skriet, kur acis rāda. Cits brauc ar riteni uz Stoķa vai Kalēja alu, tepat 12 kilometru attālumā ir Sietiņiezis. Savukārt tūristus no Igaunijas esam sūtījuši uz «Mazo Ansi». Arī novada pašvaldība veicina sadarbību.  Daudzi jautā, kāpēc neesam pārcēlušies uz dzīvi Rīgā. Tad viņiem atjautāju – vai jūs varētu šādu vietu pārdot? Manā bērnībā, kad pienāca vakariņu laiks, tētis iznāca Vaidavas centrā uz ielas, nosvilpās – pagasts mazs, varēju sadzirdēt un skrēju mājās. (Tagad gan ar mašīnu braucu dēlu meklēt.) Tā ir tā lauku burvība. Te, Vaidavas centrā, uz terases varam dzert rīta kafiju un skatīties, kā saule aust. Parka iela, kur dzīvojam, ved uz pludmali. Saviem Rīgas kolēģiem saku, ka dzīvoju kūrortpilsētā. Viņi mani apskauž. Uzkāpju uz riteņa, un nemaz nav jāminas, jo tas noripo līdz pludmalei. Rīdzinieki par šādām ekskluzīvām iespējām maksā lielu naudu. Protams, arī Rīgā ir sava burvība. Esmu ļoti apmierināts, ka man ir tā Rīgas dzīve, kas ir piecreiz ātrāka nekā te laukos (iebraucot Valmierā, liekas, ka neviens neprot braukt ar mašīnu). Ir ļoti interesanti tā dzīvot starp divām pilsētām. 

Iebraucot «Meldros», nopriecājāmies, ka teritorijā nav nekā lieka un viss izskatās perfekti...

Vecmamma un mamma bija lielas dārznieces un arī Valmierā atpazīstamā floriste, mana māsa Baiba Grīnberga, kura rudenī diemžēl aizgāja viņsaulē. Es bez Baibas ziņas te neko nedrīkstēju darīt, jo man viss sanāktu nepareizi, tāpēc vienmēr atbrauca kontrolieris. Tagad skatīsimies, kas pavasarī nāks augšā. Mums ir plāns teritoriju nedaudz apzaļumot, bet dobes gan te nebūs – man patīk gluds mauriņš, lai ir tīrs un nekas nemētājas. Visam jābūt savā vietā. Tas man no tēva – viņš bija liels pedants un ļoti stingrs. Ja atslēgas garāžā noliku ne tur, kur tām jāstāv, dabūju pa mizu. Tas ir ieaudzināts.

Vai florbolu vēl spēlējat?

Esmu spēlējis jau, kad Vaidavā un līdz ar to rajonā tas tikai aizsākās. Tolaik mācījos 7. vai 8. klasē. Tad spēlēju jauniešu komandā, patiesībā esmu bijis Vaidavas, Rubenes, Valmieras florbola komandu sastāvā. Tagad ceturt­dienās apmeklēju treniņus veterānu komandā, jo, kam vairāk par 35 gadiem, tas jau skaitās veterānu kategorijā.

ANRIJS, AIVA UN MAZĀ FELICITA. Dēls Ralfs tobrīd palika mājās mācoties.