Ar bučošanos nepietiek
«Kopš sevi atceros, mani sirdsāķīši bijuši zirgi. Desmit gadus ar tiem profesionāli strādāju, esmu pabeigusi trenera kursus, jājusi, ārstējusi, kopusi. Tad radās ģimene un bija jādomā par tās uzturēšanu — sākās naudas pelnīšana. Vēl pirms diviem gadiem katru nedēļu braucu jāt uz Kocēniem. Šīs iemaņas, tāpat kā māka braukt ar riteni vai peldēt, nezūd. Saka, vecumā cilvēki atgriežoties bērnībā, un varbūt man vēl būs zirgs. Paņemt zirgu tomēr nozīmē uzņemties lielu atbildību, lielāku, nekā paņemot suni,» apzinās trikātiete VINETA SKUJIŅA.
Dabas cilvēks viņa bijusi visu mūžu. Jau pamatskolā lasījusi grāmatas par suņu dresēšanu: «Mācīšanai jāpieiet stingri, cilvēks nedrīkst būt lūdzējs, komandām jābūt precīzām, jo suņi paplašinātus teikumus nesaprot. Mājās muļķības nemācu, manējie tiek dresēti kā dienesta suņi. Es nekad neturētu krancīšus — ja ieguldu darbu, tad arī gaidu atdevi. Jaunībā man bija viens krancītis, un varēju izstiepties, lai viņam ko iemācītu. Ar bučošanos vien man nepietiek.»
Vinetai ir stingra pārliecība, ka sunim saimnieks jārespektē. Viens no viņas audzēkņiem savulaik bijis ņūfaundlendietis, no kura nācies atteikties, jo suns sācis dominēt. «Katra šķirne ir atšķirīga, un jāzina, ko no tās var sagaidīt,» saka Vineta un atzīstas, ka nekad neņemtu pūdeli vai taksi, kas tāda suņsēkla vien esot, pie tam spītīgs. Vinetai no bērnības patikuši inteliģentie vilki.
GALVENĀ bara hierarhijā ir Vineta. To respektē gan vecākā vilcenīte Bonita, gan jaunākā — Britnija.Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv