Ar gribu viss ir panākams
Valmieras rajona bērnu un jauniešu invalīdu biedrība «Saulīte», nodibinājums «Fonds «Iespēju tilts»», projekti, kuru galvenais mērķis ir bērnu, pusaudžu un jauniešu ar īpašām vajadzībām dzīves kvalitātes uzlabošana, — valmieriete ZITA GUSTAVSONE ir šo labo darbu un ieceru priekšplānā.
NEVALSTISKĀS ORGANIZĀCIJAS STRĀDĀ, un tas ir liels ieguvums pilsētai un sabiedrībai, uzskata valmieriete Zita Gustavsone.Anta Lūsas foto
Jau vairāk nekā 20 gadus Zita ir iesaistījusies nevalstisko organizāciju darbā, tās arī vadot, lai būtu par pleca sajūtu tiem, kuri jūt to pašu sāpi, kas reiz ienāca arī Zitas ģimenē. Piedzima Laura un lika ģimenei kopā iet īpašu ceļu. Ja pirms 24 gadiem nebūtu pasaulē nākusi tavas dzīves lielākā Skolotāja, vai varētu notikt saruna ar Zitu, kura savu dzīvi velta, domājot par ģimenēm, kurās aug bērni un jaunieši ar nopietnām veselības problēmām?Droši vien nē. Man bija citi sapņi: darbs, tālākizglītošanās, man ļoti patika dejot, tāpēc domāju: bērni paaugsies, un es dejošu vienā, otrā un trešajā deju kolektīvā. Jā, diez vai es būtu pārņemta ar domām par slimiem bērniem, depresijā nonākušiem vecākiem... Taču es tiešām zinu, kā viņi jūtas, tāpēc priecājos, ka tagad jau arī zinu, kā iespējams palīdzēt. Ja ģimene domā, ka nonākusi bezizejā, pašlaik mēs tomēr zinām, ka ir iespēja darīt ļoti daudz sava bērna labā. Varam norādīt veiksmīgāko ceļu, kurš ejams: kur meklēt speciālistus, kur taujāt pēc izmeklējumiem, kur pēc morāla, kur finansiāla atbalsta. Gribi teikt, ka pirms gandrīz gadsimta ceturkšņa jums pašiem šāda atbalsta vispār nebija? Mēs bijām jauna ģimene. Raivo bija pieci gadiņi, kad piedzima māsa. Tas bija īpašs laiks. Laura piedzima jūlijā, kad mūsu neatkarība vēl nebija pilnībā atgūta, kad viņu reģistrējām, tad piedomājām: mūsu bērns dzīvos brīvā Latvijā! Laura piedzima pavisam vesela, izķeizaroja. Astotajā dienā, kad jau vajadzēja doties mājās, viss mainījās... Pēc tam vairāki gadi mums pagāja, staigājot pie ārstiem, pa slimnīcām. Tagad atļaujos teikt, ka toreiz, pēc garajiem padomju gadiem, mēs bijām kā no meža iznākuši. Bērnu invalīdu «nebija», viņus slēpa, nerādīja. Tagad ir skolas, bērnudārzi, kur mācās bērni invalīdi, tad neko nepiedāvāja. Es neteikšu, ka nevarēja uzmeklēt iespējas, arī speciālistus, kas palīdzēja, bet bija nepieciešama ļoti liela vecāku neatlaidība. Tā vajadzīga arī šodien, bet izpratne ir daudzkārt mainījusies.