Ar pilnu atbildību
Aizvadītajos Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos par skanīgu pārsteigumu parūpējās Valmieras Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris Si bemol, 4. maijā izcīnītajam I pakāpes laureātu godam defilē programmā pagājušās otrdienas skatē pievienojot arī laureātu titulu koncerta repertuārā. Tātad pietiekami svarīgs iemesls, lai aicinātu dalīties iespaidos nopietnākā sarunā orķestra māksliniecisko vadītāju MĀRTIŅU BIRNI.
— Sāksim ar labām lietām — gan Valmieras, gan Rūjienas augstajiem sasniegumiem. Protams, neizsakāms prieks un reizē arī gods bija būt par novada virsdiriģentu, šķiet, ka šo pienākumu izpildīju ļoti apzinīgi un centīgi. Prieks tāpat par abām novada repertuārā ietvertajām aranžijām, par kurām, vairākkārt noklausoties ierakstos, pārliecinājos, ka darbs ir izdevies un koporķestrim skanīgs, tāpēc priecāšos, ja tās izvēlēsies iekļaut savā programmā vēl citi kolektīvi Latvijā. Atmiņā paliks arī svētku defilēšana pie Brīvības pieminekļa, kur saule mūs neloloja, bet lietus pamērcēja, drusciņ noraujot kopspēlēšanas skaņdarbus priekšnesumu noslēgumā, no kuriem atteicāmies, lai saudzētu ne tik daudz bērnus, kā instrumentus. Svētdienas koncerts Mežaparkā — foršs, interesants un jauks, bet neesmu pārliecināts, vai vajadzēja atņemt pūtēju orķestriem viņu vienīgo skaņdarbu — Karodziņu polonēzi — noslēguma koncertā, jo ar pirmo apskaņotājorķestra spēlēto maršu visi uznāca, bet, Tautas dziesmu vācelīti spēlējot, aizgāja. Ja tā, tad es to tomēr uzskatu par neforšu žestu, neskatoties uz to, ka arī koriem vairākas dziesmas tika izņemtas no programmas, taču pūtēju uzstāšanās laikā koristi mierīgi varēja sēdēt un atpūsties.Ja jau repertuārs ir tik plašs, varbūt lietderīgāk veidot atšķirīgas programmas vairākiem koncertiem, kā tas kādreiz jau bijis?Es domāju, ka pūtējiem vajadzētu Mežaparkā piedalīties, parādīt, ka mēs esam, bet ļoti strikti pastāvēt uz savu vietu, un tā nedrīkst būt 15 vai 20 minūtes, tai jābūt pusstundu garai normālai koncertprogrammai. Taču, ja jau kordiriģenti visu laiku mūs tur negrib redzēt, ir vairāk jāstrādā, izvēršoties Ķīpsalā un spēlējot tur nevis vairs vienu, bet divus koncertus līdzīgi kā dejotāji. Tad varbūt mēs varētu atļauties teikt — dziediet paši savā estrādē, bet, ja gribat, lai tur spēlē arī orķestri, tad palūdziet, lai mēs to darām. Tas gan patlaban ir ļoti skaļi un pārdroši teikts, taču tālā perspektīvā nebūt neiespējami, jo pūtējiem ir ļoti lielas rezerves — mēs varam kustēties tāpat kā dejotāji, dziedāt kā dziedātāji un spēlēt instrumentu, ko nespēj neviens no dziedātājiem un dejotājiem, bet uz to mērķtiecīgi jāiet.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv