Astotais autobuss
Vasara ir nogriezta kā ar nazi. Atmiņas par pārcentīgi karstajām dienām kā lapas, jau nedaudz izkaltušas un sačervelējušās, rudens sprauž uz gladiolu garajiem zobeniem.
Viņa elpa atvēsina. Lai arī būs vēl viena otra reize, kad mums šķitīs, ka vasara atvadoties vēl mīlīgi apskauj un mierinājumam dod saldskābu ābolu vai jaunās graudu ražas siltu un smaržīgu maizes kukuli, tomēr uz skaidri sajūtamā gadalaiku maiņas sliekšņa vienmēr ir nedaudz skumji. Jā, drošības sajūtu stiprinās pilni pagrabi čaklu roku sarūpētiem labumiem, acis priecēs Latvijas rudens daile, tomēr saki, ko gribi, vasaras aiziešanas ir visvairāk žēl. Kā mātes, pie kuras bija labi un droši, bet kura devusies projām. Nu jāpaliek vieniem pašiem un jāgaida viņu pārnākam. Tas nebūs viegli.
Neviena cita gadalaiku mija tik ļoti neatgādina par neapturamo laika plūdumu un par mūsu bezspēcību tai pretoties kā rudens atnākšana. Nav nekā skumjāka par tuvinieka zaudējumu tieši rudenī, kad mūs jau tā pamet vasara un kad līdz pavasarim ir vēl tik bezgala tālu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv