Atcerēties jaunību

«Kad man prasa, kā jūtos septītajā gadu desmitā, atbildu — absolūti nekādas atšķirības, vien tik daudz, ka vairs nevaru piecas stundas nospēlēt, jo tad jau gribas, lai šīs piektās stundas nebūtu. Tiklīdz pašam nav gribēšanas un patikšanas, to jūt arī publika, taču tas nevienam nav vajadzīgs — brīnos, kā Zeļļu Raitis var viens pats četras stundas nodziedāt.

Spēlēju jau no 17 gadu vecuma, sāku dziedāt kopā ar vēlāk slavenā Eolikas sastāva Ilonu Stepanovu, kad vēl mācījos Rīgas 24. vidusskolā. Blakus Oškalnu stacijai atradās liela rūpnīca, domājām tur dibināt grupu, taču aparatūras nekādas, vienīgie pastiprinātāji bija UM, ko slēdzām pie kino tumbām. Neviens jau neatbalstīja, labi, ka vēl to iedeva, taču tā arī nekas jēdzīgs nesanāca. Pēc tam pārcēlos uz Priekuļiem, Baltijas MIS, kur spēlēju grupā un viens pats dziedāju visas Paula dziesmas. Kaut kā sanāca pēc kārtas izlaidums un vēl kāzas, pēc kurām paliku uz nedēļu kluss — balss saites bija pārmocītas un izstaipītas. Gāju pie dakteriem, tie neziņā raustīja plecus, nesolot, vai tās vēl kādreiz savilksies atpakaļ. Tagad man balss saites ātri gurst, bojātas gan neesot, tomēr vārīgas un bez vēlamās elastības. Savulaik esmu spēlējis arī Cēsu kultūras namā pie Andra Vildera, pārtraukumos lēkšojot pāri ielai uz restorānu, lai klausītos, kā tur ģitāru spēlē Vilnis Auziņš un dzied Juris Čapligins.

VECĀ RATIŅA APTAUJĀ — CETURTIE! No kreisās Aivars Jakubovičs (bass, balss), Armands Trambickis (taustiņinstrumenti, balss), Igors Vītols (sitamie instrumenti), Harijs Joniškāns (ģitāra, balss).