Atgādinājums par Beverīnu Pekas kalnā
Kalnam, kas Kauguru pagastā slejas vecupju ielokā netālu no Miegupes ietekas Gaujā, ir īpašs, pat šodien līdz galam neizzināts liktenis. Vieta, kura pirms gadu tūkstošiem šajā apkaimē bija visvairāk apdzīvota, vēlāk gan uzblāzmoja spoži, gan tikpat kā zuda vēstures ceļu līkločos.
Aizmirstība un pamošanās
Kad 1909. gadā jaunais arheologs Francis Balodis te izrakumos atklāja pat vairāk kā metru biezu kultūras slāni, koka būvju paliekas, kalns kļuva vai par pašu pirmo senās Tālavas valsts galvenās pils Beverīnas kādreizējās vietas kandidātu. Te, kur pašreizējo mežiņu vietā vēl līdz pagājušā gadsimta vidum tālu bija skatāmas Gaujas piekrastes pļavas, ļaudis vienmēr pulcējās arī Līgo svinēt un zaļļumbalēs dancot. Bet traģiskajos laikmetu griežos arī Pekas kalns pazuda aizmirstībā. Iespējams, lai aizmirstību veicinātu, kolhozu laikos kāds pat bija licis kalna galā labību audzēt...
Kad atguvām neatkarību un atsākās arī senvēstures apzināšana, Kauguru pagasta enerģiskākie cilvēki vairākās talkās sakopa vismaz kalna virsmu. Šķita, ka vēl nopietnāku atdzimšanu Pekas kalns iegūs, kad jau Beverīnas novadā aizsākās Dzīvās vēstures dienas. Bija iecere, ka tās notiks katru gadu vienā no novada kalniem. Pekas kalnam laimējās, jo tika izraudzīts par pirmo.
TALCINIEKI. Pulciņš beverīniešu, kas bija sadzirdējuši aicinājumu uz talku. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv