Atgriezies pie saknēm
Pirms dažiem gadiem, ieraudzījis pieredzes bagāto mūzikas pedagogu LEONU KUDIŅU džeza dziedātājas Ingas Bērziņas koncertā restorānā Parks, nodomāju, ka Leons pēc ciemošanās Smiltenē pie Ingas tēva atceļā uz Jūrmalu vienkārši nolēmis paklausīties labu mūziku, taču pēc kāda laika biju pārsteigts, viņu sastopot jau orķestra Signāls mēģinājumā. Atklājās, ka Jūrmalā atzīšanu un slavu iemantojušais Leons Kudiņš, māju atstājis dēla kungam, klusi un nemanāmi kļuvis par valmierieti un tagad, skolas vadības un dzīvesbiedres Laimdotas pierunāts, reizi nedēļā māca pūšaminstrumentu spēli dzimtajos Jaunburtniekos. «Viņš ir atgriezies pie savām saknēm,» saka Laimdota, ar ko Leons septiņus gadus mācījies vienā klasē, tad dzīves ceļi šķīrušies līdz 2010. gadam, kad abi zaudējuši savas otrās pusītes un pēc kāda klases salidojuma lēmuši palikt kopā.
Kā tad tur īsti ir ar tām saknēm?
No Daugavpils puses esot Kudiņi cēlušies, es vēl neesmu visus atzarus apzinājis, jo manam tēvam bija seši brāļi un trīs māsas. Savukārt Valmierā dzīvoja mans brālēns pa mātes līniju, pāragri Mūžībā aizgājušais slavenais aranžētājs, estrādes ansambļu vadītājs un komponists Māris Briedis — viņa tēvs un mana māte ir brālis un māsa, vēl man sanāk radniecība ar kādreizējo deju kolektīvu vadītāju Mārci Ulmani. Vecākais brālis no mammas pirmā vīra mācījās Valmieras ģimnāzijā, kara laikā viņu no kādas desmitās klases paņēma vācu darba dienestā, līdz 1949. gadam nodzīvojis Berlīnē, bet pēc tam devies nevis uz Ameriku vai Brazīliju, bet uzreiz uz Austrāliju. 1990. gadā tur aizbraucu uz trīs mēnešiem, tur nosvinējām arī viņa 60 gadu jubileju.
Brālim no vācu laikiem bija vijole un akordeons, akordeonu mežstrādnieks krieviņš mums nozaga, pirmdienas rītā bija nesis pa mežu, bet to vijoli visu laiku spēlēju, tikai pirms kāda laika pārdevu, un tagad to spēlē Maskavas simfoniskajā orķestrī pie kādas 5. vai 6. pults. Pirms pāris gadiem bija atbraukusi brāļa meita, 62 gadi, bet ne vārda latviski nerunā, toties par ģimnāziju, kur mācījies tēvs, brīnījās — direktors esot vecajai skolai gan pagrabu, gan bēniņus izbūvējis.
Kuri bija tavi pirmie skolotāji mūzikā un instrumenta spēlē?
Mans dziedāšanas skolotājs Jēkabs Reinfelds bija tas, ar kura palīdzību izdarīju izvēli visam mūžam. Tēvu 1943. gadā nomušīja — esot ar maizi aizrijies! — Valmieras cietumā, kad man bija divi gadi, un Reinfelds vēlāk bija tā kā tēva vietā — viņš no 5. klases man mācīja vijoli, klavieres, gāju pie viņa 3 km no Jaunburtnieku skolas, lai četras stundas spēlētu instrumentu. Pēc septītās klases kāpu Mazsalacas autobusā un uz Cēsīm. Tur prasa: ko spēlēsi? Kā ko — vijoli! Esi kaut ko beidzis? Nē, man dziedāšanas skolotājs ierādīja, trīs gadus pie viņa mācījos. Taču man trūka vibrācijas, simfoniskā orķestra diriģents Veilands teica: pirmdien spēlēsi trompeti, bet ceturtdien turpināsim vijoli, un viņš man, pūtējam, veselu gadu 1. kursā mācīja vijoli. Visādi raibi ir gājis, 1., 2. kursā naudas nebija, sestdienas vakaros deviņos, desmitos ar vilcienu atbraucu Valmierā, autobusi vairs nekursēja, un bieži vien no stacijas tos 16 km nācās mērot kājām — lietus līst, ielienu zārdā, pēc tam eju tālāk. Mamma prasa: puika, kas ir? Es atbildu: nekas, netiku mājās. Uz Cēsīm esmu braucis arī ar velosipēdu, baigi grūti gāja, nevarēju kalnos uzmīties. Nezinu, kur bija prāts, skolā teica: uz Cēsīm iesi, tad jau uz arodskolu, bet es: nē, uz mūzikas skolu. Klases audzinātāja centās atrunāt: «Ko tu tur darīsi, spēlēsi krogā, dzersi un puņķosies, paklausies, Leon, to tu nedari!» Bet, kad es beidzu ar skolotāja diplomu kabatā, tad sauca: bravo!
LEONS KUDIŅŠ. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv