Atkarību posta aplis

- 14.Februāris, 2024
PROJEKTS
Laikrakstā

Atkarības ietekmē attiecības un ģimeni, radot materiālus riskus un garīgus zaudējumus, arī vardarbību, sāpes vai ciešanas.

Piemēram, akūtas alkohola lietošanas izraisītas sekas saistās ar ceļu satiksmes negadījumiem, nelaimes gadījumiem, traumām, pašnāvībām un vardarbību, bet hroniska alkohola lietošana nodrošina visu iepriekšminēto, kā arī paša atkarīgā nopietnas veselības problēmas, ievērojamas sociālās izmaksas un augstu zaudēto dzīves gadu skaitu.

Iepriekšminētais ievada dažādus pētījumus, statistisko datu analīzi, kas raksturo atkarību kaitīgo ietekmi sabiedrībā. Valmierā un teju katrā pašvaldībā darbojas dažādas institūcijas un nevalstiskās organizācijas, kas sniedz atbalstu atkarību skartajiem, kuri vēlas vai kurus apstākļi spiež problēmu risināt.

 

Sabiedrība atbalsta iedzeršanu

«Alkohols, cigaretes un svētki – vai tieši tas nav normalizēts sabiedrībā?» sākot sarunu, pārjautā Valmieras SOS bērnu ciemata vadītāja Anita Vaivode, zinot, ka ļoti bieži pavisam mazi bērni un pusaudži nonāk ārpusģimenes aprūpē vecāku atkarību un secīgi samaitāta dzīvesveida dēļ. «Es neredzu ātrus un vieglus risinājumus, jo mēs no paša sākuma atkarību klātbūtni tolerējam, mēs redzam sekas, ar tām cīnāmies, bet neanalizējam cēloņus,» turpina Anita Vaivode, atgādinot, ka pie veikaliem atrodami cilvēki, kas atsaucas pusaudžu lūgumam nopirkt cigaretes vai alkoholu, ir vecāki, kas kļuvuši narkotiku atkarīgie un nebaidās, ka viņu atkarību vēro pat mazi bērni, tāpat sabiedrībā uzskata, ka piektdienu vakariem, svētkiem piestāv alkohols un šampanieša glāzes tiek saskandinātas arī ar bērniem, bet par tēti, kurš trīs dienas dzer, bet ceturtajā ir gatavs darbam mēneša garumā, tiek teikts, ka viņš ir noguris līdzekļu pelnītājs, ka viss kārtībā, ka tikai jāatslābst, ka problēmu jau nav.

«Ja bērni to redz kopš mazotnes, bet 12 gados jau šo un to pamēģina, tad ir pat loģiski, ka 16 gadu vecumā jaunietis teiks, ka viņam ir tās pašas tiesības, kas pieaugušajiem,» analizē Valmieras SOS ciemata vadītāja un norāda, ka, šādi rīkojoties, veidojas apburts loks.

Kad problēmu buķete ģimenē samilst, var gadīties, ka atkarīgie vairs neredz izeju no situācijas un vardarbībai tiek pakļauti bērni. Ja tiek apdraudēta bērnu veselība un dzīvība, iesaistās policija, bāriņtiesa, sociālais dienests, un bērnus izņem no ģimenes.

Atkarība paaudžu paaudzēs

Beidzamajos gados gan turpina samazināties ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits, bet 5800 bērni, kas dienas vada pie aizbildņiem, audžuģimenēs vai institucionālā vidē, arī nav maz.

Valmieras SOS bērnu ciematā pašlaik dzīvo 48 bērni un pusaudži, bet tie, kas pērn sasnieguši 18 gadu vecumu, dzīvo jauniešu mājā, cenšas dzīvot patstāvīgi, bet saņem ciemata atbalstu, ja tas vajadzīgs.

SOS ciemata speciālisti nenoraida apgalvojumu, ka daudzi bērni aprūpē nonākuši viņu bioloģisko vecāku atkarību un to raisīto seku dēļ, bet līdz galam nepiekrīt tam, ka izdosies visus pasargāt no senču ieradumiem.

«Ārpusģimenes aprūpe, jā, mēs domājam, ka tas būs veids, kā palīdzam bērniem nemantot to pašu dzīvesveidu, ieradumus, bet tas jau arī nav godīgi. Ar varu noņemot bērnus, mēs neatrisinām problēmu. Esam pieredzējuši, ka vairojas bērnu tieksme atgriezties pie vecākiem un bērniem ir pat centieni savus vecākus glābt, jo sabiedrība vecākus nav glābusi,» skaudru niansi iezīmē Anita Vaivode, sakot, ka «nedrīkst bērnu sodīt par vecāku trūkumiem un kļūdām», bet pieredze esot tāda, ka arī SOS ciematā nonākušie bērni bieži uzskatot, ka viņi pazaudējuši ģimeni, jo vecāki sodīti par dzeršanu, bezatbildību, vardarbīgu attieksmi.

Vai izdodas pārraut atkarību loku un bērns izvēlas pavisam citu dzīves ceļu? Speciālisti uzskata, ka ārpusģimenes aprūpē strādājošie uz to, protams, cer un strādā, lai bērni pasauli skatītu pēc iespējas labāku, saprastu svarīgās vērtības un viņiem varētu palīdzēt apstāklis, ka, piemēram, audžuģimenē, aizbildņu vai adoptētāju ģimenē nav tolerances pret atkarīgajām vielām un tādējādi nav parauga, kas iepriekšējo uzvedību vai piedzīvoto liek pārņemt, bet vai mēs varam sākt savu dzīvi no baltas lapas? Vai to var bērns, kura bērnībā bijusi citāda pieredze?

«Viens atkarīgais cilvēks, kuram mēs nepalīdzam, četrās paaudzēs spēj radīt simt tādus pašus problemātiskus cilvēkus. Ja mēs strādājam tikai ar sekām, bet mūsu bērni dabūs to pašu problēmu, mūsu mazbērniem šī problēma tiks daudz lielākā koncentrācijā,» pie sarunas sākumā uzsvērtās problēmas cēloņu nozīmes atgriežas Anita Vaivode, atceroties kāda Vācijā veikta pētījuma datus, un mudina saprast, ka arī tie bērni, kas no atkarīgajām ģimenēm izņemti savlaicīgi, var būt un palikt tajā sabiedrības daļā, kurai vielu lietošana būs vēlmju sarakstā un radīs atkarību.

«Bērni uzņēmību pret alkoholu un problēmām var mantot tīri bioloģiski, un īpaši pa vīriešu līniju. Vēl jo vairāk, ja mazs bērns ir bijis atkarīgo vielu lietošanas vērotājs, ja dzīvojis šādās smacējošās attiecībās, tad viņš iemācās izdzīvošanas uzvedību. Pat tad, ja dzīvē viņi savus bioloģiskos vecākus pat neatpazīst, viņi atpazīst saskarsmi, kādu veido problēmģimenēs, kādu veido atkarīgie, un šādu vidi bērni diemžēl sev uzmeklē un piesaista. Jā, mēs cenšamies būvēt viņu dzīvi no jauna, bet cik bieži tas tiešām mums izdodas vai izdosies?» tā Valmieras SOS ciemata vadītāja.

Nevienam nevajadzīgie bērni

«Diemžēl ir bērni, kuri intensīvi smēķē jau no sešu gadu vecuma, lieto alkoholu no astoņu gadu vecuma, narkotikas – no desmit gadiem. Tā ir realitāte,» zina speciālisti, kas ir atbalsts krīzē esošajiem. Visbiežāk tā nav akūta atkarību krīze, kad jānonāk atskurbtuvē, ātrajā palīdzībā vai intensīvajā terapijā, bet izveidojies vardarbības mezgls, ko atkarības tikai spēcinājušas.

«Nojaušot ko nelāgu, sociālā dienesta darbinieki lūdza pašvaldības policiju apsekot četru bērnu ģimeni. Vecākiem ir problēmas ar alkohola lietošanu un agresiju. Diemžēl aizdomas apstiprinājās, un visas četras atvases, uz kuru ķermeņiem bija redzamas fiziskas vardarbības pēdas, nonāca krīzes centrā,» šī ir ziņa no medijiem un vēsta par traģēdiju kādā lielpilsētā, bet tā varētu sākties simtiem ziņu, kuru dēļ bērni un pusaudži kļuvuši par klientiem arī Valmieras «Valdardzē».

«Ja pareizi nefunkcionē ģimene, tad ir visas šīs problēmas. Ja alkoholiķi ir mamma, tētis, tad līdzatkarīgi ir bērni, un viņu skaits diemžēl ir liels,» vērtē nodibinājuma «Centrs Valdardze» valdes priekšsēdētāja Eva Sāre- Aizsilniece. Centrā ik gadu atbalstu un daudzveidīgus rehabilitācijas pakalpojumus saņem vardarbību cietuši bērni, pusaudži, jaunieši, sievietes un arī vīrieši.

«Dažās ģimenēs arī vardarbība ir norma – ar mani tā darīja, es tā daru. Tas aiziet paaudžu paaudzēs. Tad dzert, smēķēt, narkotikas arī kļūst par normu. Pie mums nonāk bērni no lielpilsētām, un viņi jau gadiem dzīvojuši, kā tīk, lietojuši to, kas pagadījies pa rokai. Tāpēc izstrādājam programmas, spēcinām savu kapacitāti, lai strādātu ar atkarīgajiem un līdzatkarīgajiem jauniešiem grupās. Mums jātiek galā ar virkni problēmu, lai vispār bērns ļautos sociālajai rehabilitācijai. Mēs varam ar viņu runāt, bet vai bērns, kurš smēķējis kopš septiņu gadu vecuma, vairs nesmēķēs? Atkarību divu mēnešu laikā neizskaust,» analizē Eva Sāre-Aizsilniece, norādot, ka paša nodibinājuma izstrādātā programma «Nebaidies! Piedalies!» ir viens no resursiem, kā, izmantojot 12 soļu programmu, var atbalstīt pusaudžus, kas ir vardarbības un atkarību gūstā.

«Pie mums nonāk ielu bērni. Viņi ir tie, kas dzīvojuši pieaugušo dzīvi, lietojuši un darījuši visu iespējamo, lai sevi iznīcinātu. Pat zinot sekas, viņi grib šīs sekas. Ir suicīda riski. Ir procents, kad visiem atkarību un risku žņaugiem pakļaujas arī bērni no labi funkcionējošām ģimenēm, bet vairāk ir to, kur atkarības ir kādam no vecākiem,» pieredzē dalās «Valdardzē». Krīzes centra speciālisti pateica arī teikumu, kas liek pārdomāt un iedziļināties: «Dzīvas dvēseles te nonāk un jūtas tā, kā mēs par viņiem rūpējamies.»

«Mēs strādājam ar bērna vajadzībām, un katram tās ir citas, bet jāpiekrīt, ka sabiedrībai jāuzņemas atbildība. Mēs savā centrā piedzīvojam situācijas, ka bērnam tiek nodrošināta rehabilitācija, bet vecāki atbrauc ciemos un atved saltiņus, un mēs sakām, ka tā nedrīkst. Cita situācija – bērnam vajag audžuģimeni, bet visas no viņa atsakās. Paskatās un atsakās! Par viņu negādāja vecāki, un arī līdzcilvēkiem viņš nav vajadzīgs. Kā jūtas bērns, kuru nevajag nevienam? Viņš iet uz iznīcību un to dara diezgan apzināti. Dzer, lieto, pārdozē. Viņi negrib dzīvi, negrib novecot, viņi vēlas būt šodien, tepat un tūlīt, jo nākotni neredz,» tā Eva Sāre-Aizsilniece, kura kopā ar komandu vardarbībā cietušajiem palīdz jau 18 gadus.

Vēl «Liesmas» sarunā ar abu institūciju vadītājām izskanēja doma, ka pieaugušie nereti savas traumas, pārdzīvojumus, sāpes ārstē ar atkarīgajām vielām. Pašārstēšanās notiek ar aizmiršanos. Aizmiršanās ir īslaicīga, un vajag jaunu pudeli, tableti. Tā soli pa solim notiek iebrišana atkarību jūrā un rodas pat neplānota iespēja kļūt par varmāku vai vardarbības upuri. Jebkurā gadījumā bērni ģimeni un sevi pazaudē tad, kad jau pastāvējuši bezdibeņa malā: piedzīvojuši badu un aukstumu, skandālus, vecāku dzeršanu, biedējošu trūkumu, cietuši no sitieniem, seksuālas un emocionālas vardarbības, atstāti savā vaļā, jo dzīve māca un izdzīvo stiprākais. Diemžēl ne vienmēr tas tā ir, jo likumi, kas tieši darbojas dzīvnieku pasaulē, ir maldīgi starp vienaudžiem, skolu vidē, uz ielas un pat savās mājās.

ATKARĪBA UN VARDARBĪBA nav privāta lieta, tā ir sabiedrības problēma, bet šo darbību klātbūtne ģimenē ir katastrofa bērniem. Viņi kļūst par upuriem, ir līdzatkarīgi un vēlāk visbiežāk diemžēl pārņem savu vecāku pieredzi.

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru