Atraduši darāmo

Novadu centri, kas kilometru ziņā ir tuvāk Valmierai, jau labu laiku ir pārvērsti par piepilsētas guļamvagoniem. Mazsalacu no Valmieras šķir teju 50 kilometri. Pēc Eiropas iedzīvotāju pieredzes un dzīvesveida, tas nav nekas, bet Latvijā un arī mūspusē cilvēki ir spiesti rēķināt naudas un laika patēriņu, kāds veidojas, lai no dzīves vietas nokļūtu darba vietā.

Vai mazsalacieši meklē izeju? Gados jaunākie un arī cilvēki brieduma gados, kam lielāks pamats saimniekošanai likts novadā, cenšas to darīt. Ja ne pelnīt, tad piepelnīties, esot pašnodarbināto, individuālā darba veicēju, individuālo komersantu un zemnieku saimniecību vadītāju statusā.

Viņi kaut ko darina pašu rokām, ļaujas radošumam un plašākai vai sīkākai ražošanai. Viņi pārdod bišu produkciju, vilnas dziju, gaļas konservus, mājās ražotu vīnu, jo ir pārliecināti, ka vaļaspriekam var iedot arī pievienoto vērtību.

Satiekami amatnieku tirdziņos

Bez svētku dāvanu meklēšanas, pirkšanas un pārsteigumu sarūpēšanas mīļajiem neiztika lauku cilvēki, un šim priekam muguru negriež cilvēki nekur pasaulē. Mazsalacas darbīgo ļaužu veikumu svētku gaidīšanas laikā pirka vietējie, apmeklējot īpašos tirdziņus Valmiermuižā, Valmierā, uz vietas Mazsalacā. Novada ļaužu darinātais bijis iecienīts arī sadraudzības pilsētā Harzevinkelā. Mazsalacieši pašu spēkiem uz andelēšanos Vācijā bija devušies pirmoreiz.

«Izcili pirmajai reizei! Produkti, ko mūsējie piedāvāja, bija labi. Ir arī viela pārdomām, jo uz nākamajiem Ziemassvētkiem zināsim, ko papildus sarūpēt, kas vēl ir tās lietas, ko vācieši labprāt bauda un izgaršo Ziemassvētkos. «Mika» rupjmaize esot momentā izpirkta, arī adījumiem bijusi piekrišana. Domāju, ka visi mūsu cilvēki, kas radoši darbojās, kas savus darinājumus piedāvāja Vācijas tirdziņam, šobrīd ir tikai ieguvēji. Jauna pieredze un gan jau arī kāds ieguvums materiālā izteiksmē. Zinu, ka kolēģi, kas tirdziņā bija, tirgojās, mājās atveda ap 2000 eiro. Ja rēķina visus ceļa izdevumus, tad, protams, peļņa nav liela, taču uzskatu, ka mūsu galvenais mērķis jau bija Vācijas sadarbības partneriem popularizēt Mazsalacu un mūsu cilvēku varēšanu, un tas noteikti izdevās,» sacīja Mazsalacas novada kultūras centra direktore Dace Jurka, kura īsi pirms Ziemassvētkiem radošus cilvēkus, kam ir tik daudz labu ideju un preču, aicināja tirgoties arī kultūras centrā, organizējot īpašu Ziemassvētku tirdziņu.

«Te sabraukuši ne tikai novadnieki, bet arī radoši cilvēki no Alojas, Rūjienas gala, no Ainažiem. Es saku, ka te ir kopā tie, kas interesanti strādā Salacas krastos. Vēl īpašs prieks par darbīgajiem skolas bērniem, kuri tirdziņā rāda to, ko paši sarūpējuši savos mācību ražošanas uzņēmumos,» smaidīja Dace, rādot, ka šo to interesantu piedāvā arī ģimenes no Rīgas, no Latgales, jo individuāla darbošanās ir svarīga ne tikai vienā vai citā novadā, bet visā Latvijā. Tirdziņā ne amatnieki, ne citi dažādu prasmju zinātāji neslēpa, ka, skatoties seriālu, ada zeķi, ka vairākas stundas pēc algota darba ļaujas vaļaspriekam un priecājas gan par to, ka izdodas, gan par naudiņu, kas papildina ģimenes budžetu.

Piepelnās, lai labāk dzīvotu

Dace Stepanova, kura ikdienā strādā Mazsalacas pirmsskolas izglītības iestādē, priecājas, ka izdevies vaļasprieku — vaska sveču liešanu — pārvērst par lielāku iespēju. Viņa ir mājražotāja un gandarīta par to, ka izdodas gada tumšajos mēnešos ne tikai nedaudz piepelnīt, bet radošajā procesā iesaistās arī ģimene.

«Mēs esam kupla ģimene — pieci bērni. Trīs vecākās meitas jau izaugušas, pašas savā dzīvē, bet abi dēli man palīdz. Lielākais jau darbojas arī skolā, mācību uzņēmumā, bet ar mazāko mēs vēl šorīt lējām sveces. Ir gandarījums, ka bērnam patīk. Braucam kopā arī uz citiem tirdziņiem, mums arī Valmiermuižā ir labi gājis, un prieks, ka bērni labi izprot — naudiņa ir jānopelna, ka visai daudz arī jāpastrādā,» pārdomās dalījās Dace, un viņai piekrita arī Mazsalacas vidusskolas vizuālās mākslas skolotāja Ineta Martinsone. Viņa ir individuālā darba veicēja un arī vaļasprieku pārvērtusi iespējamā biznesā.

«Stikls ir manējais — trausls, interesants, un ir ļoti daudzas tehnoloģijas, kā to apstrādāt. Tas ir dārgs vaļasprieks. Pagaidām priecājos, ka, darbojoties, radus, draugus, kolēģus iepriecinot, kādu kāzu glāžu komplektu vai neatkārtojamu dāvanu radot, man izdodas šo vaļasprieku uzturēt,» smaidīja Ineta, rādot, kādas krūzītes un apakštasītes ir pircēju iecienītas vasarā, kādas gribas pirkt Ziemassvētku laikā.

«Man liekas,  ka cilvēki arvien vairāk rosās, meklē iespēju, kā kaut ko piepelnīt, lai varētu dzīvot Mazsalacā. Es arī nezinu fantastiskāku stūrīti uz zemes, kur dzīvot, tāpēc visiem, kas domā līdzīgi, ir jāmēģina ķepuroties. Jāizdomā kas inovatīvs, radošs, lai varam te būt un pastāvēt,» uzsvēra Ineta.

Parunājoties ar darbīgajiem cilvēkiem, viņi atzina, ka darbojoties negaida tikai peļņu. Vērtīga esot pati pieredze, arī piedāvāt produkciju, gaumīgi preci noformēt, arī pati stāvēšana aiz letes latvietim bieži esot lielākais izaicinājums, bet emocionālais gandarījums — tirdziņos un dažādās radošās nodarbībās satiktie ļaudis. Pieredzi individuālā darba veicēji gūst arī cits no cita.

Daudzi piekrīt, ka pastāvīgu, algotu darba vietu laukos ir maz un daudz par maz, tāpēc tie, kuri nevēlas padoties pilsētu iespējām, lauza galvu, atrod nišas, lai strādātu un tomēr dzīvotu, kā pašiem tīk.

Vieglāk, ja gruntīgs pamats

Stingrāks pamats ir tiem darbīgajiem ļaudīm, kam savulaik bijusi plašāka saimniecība vai tā tiek pārkārtota, attīstīta jauna niša.

Irēna un Andris Saukumi pašlaik par zemnieku saimniecības «Sidrabkaļi» pamatnozari uzskata biškopību. Strādā visa ģimene, bet uz tirdziņiem brauc Irēna un ļoti domā arī par to, kā bišu sarūpēto produktu klāstu dažādot.

«Arvien vairāk pieprasa medu — mazās, pavisam mazās burciņās. Svarīgi, lai atkausēts, nevis sacukurojies. Tāpat pircējiem ir interese par tām burciņām, kur medus pārliets ogām, riekstiem, sēkliņām,» stāstīja Irēna Saukuma, spriežot, ka, lai arī abi ar vīru ir pensijā, darbošanās saimniecībā jāturpina.

«Paši sev saimnieki, paši strādnieki,» smējās Irēna, uzsverot, ka darba roku un diemžēl arī atbildīgu cilvēku laukos pietrūkst.

«Iedzīvotāju jau novadā palicis ļoti maz,» noteica Irēna, bet pie cita tirgus galda rosījās Ilze Mitāne. Pirms pāris gadiem Ilze sagrieza dzīvi kājām gaisā: atstāja algotu darbu pašvaldībā un pievērsās aitkopībai. Laiks pagājis, viņa to nenožēlo, spriežot, ka darāmā saimniecībā ir daudz, nogurums liels.

«Taču cilvēks ir laimīgs,» tā Ilze, spriežot, ka, ja ir pamats, kas palīdz rosīties un plānot, tad ideju, kā attīstīties un paveikt vēl vairāk, netrūkst.

«Domāju, ka ar sīkiem darbiņiem, nieciņiem nevar nopelnīt dzīvošanai laukos, bet piepelnīties noteikti var. Latvijā tā situācija ir tāda, ka, lai pelnītu, ir vajadzīgs apjoms. Mēs arī gaidījām, kad saimniecībā būs 100 aitas, zinājām, ka tad varēsim atsperties. Tagad mums ir jau 170 aitu ganāmpulks. Darba ir vēl vairāk, bet varam plānot arī attīstību,» vērtēja Ilze, zinot, ka aitkopība nav tikai šķirnes ganāmpulka audzēšana, gaļas iegūšana. Plaša niša ir aitu vilnas apstrāde, pārstrāde, dažādu izstrādājumu izgatavošana. Mitānu ģimene domā, ka šīs iespējas vēl jāattīsta.

«Zināt, kas ir forši?!  Rīga ir dārga! To labi var just. Kad aizbraucam uz turienes tirgiem, tur tik smalki uz naudiņu cilvēki neskatās. Galvaspilsētā nauda vienkārši izslīd caur pirkstiem. Tāda ir mana sajūta, taču ar Rīgā piepelnīto mazpilsētā var labi dzīvot, un cilvēkiem ir jāizvēlas: vai viņš dzīvos, strādās lielajās pilsētās, pelnīs vairāk, bet visu turpat arī atstās, vai izvēlēsies mazākus ienākumus un savu brīvību. Mēs savu izvēli esam izdarījuši, mums lauku dotās iespējas patīk labāk,» tā Ilze Mitāne.

ČAKLUMU UN IZDOMU vajag, lai bišu produkciju izdevīgi pārdotu, spriež Irēna Saukuma no Mazsalacas novada «Sidrabkaļiem», uzsverot, ka pašiem vien jārosās, lai ikdiena būtu darbīga un laba. Jāņa Līgata foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem