Kapelu saiets Rencēnos
Kad esi domās aprunājies ar senču dvēselēm, rimti vērojot veļu laika miglas pelēkos kamolus, saproti, ka dzīve turpinās. Ir laiks būt kopā ar dzīvajiem, ar draugiem.
Kad esi domās aprunājies ar senču dvēselēm, rimti vērojot veļu laika miglas pelēkos kamolus, saproti, ka dzīve turpinās. Ir laiks būt kopā ar dzīvajiem, ar draugiem.
Starp Valmieras – Rūjienas un Valmieras – Valkas šosejām vidū paliek Ēvele. Te tiek koptas un glabātas savas kultūrvēsturiskās vērtības. Šogad aprit 200 gadi, kopš pabeigta tagadējās Ēveles baznīcas būve.
Šis rudens Ēveles puses ļaudīm smagām pārdomām un nostalģiskām atmiņām bagāts, jo pietrūkst mazo un lielo bērnu rosīgo soļu ceļā uz skolu. Zālē sabiruši āboli, daudzkrāsaini saziedējuši rudens ziedi rūpīgi koptajā skolas apkārtnē, bet nav to, kuri priecājas.
Kas ir šī kundze? Tik staltu stāju, iznesību un smaidu? — tādu vaicājumu saņēmu šorīt savā bibliotēkā. Tā ir skolotāja Irida Jukāme, joprojām visās Ēveles pamatskolas aktivitātēs, daudziem ēveliešiem ierādījusi dejas māku, ilgus gadus strādājot ar senioru deju kolektīvu. Tie ir mūžības mirkļi 45 gadu garumā. Tajos tālajos sākuma gados jaunā vadītāja dancinājusi vidējo paaudzi, bet ar laiku par viņas dejotājiem kļuvuši stalti, balti vīri un joprojām spridzīgas sievas jau cienījamākā vecumā. Ar jaunākiem dejotājiem nu strādā Iridas meita Anda.
Kā allaž, jūlija pēdējā svētdiena bija iezīmīga ar kapusvētku tradīciju Ēveles kapsētā. Vasaras pilnbrieds ar puķu pārpilnību — blakus lilliju zvaniem jau pa kādam gladiolu zobenam, blakus kliņģerīšu saulītēm — dāliju spurainās galvas. Zvana skaņas iezvanīja arī Ēveles baznīcas 190 gadu atceres svētku dievkalpojumu. Pārkāpām baznīcas slieksni, lai ieklausītos Rīgas arhidiecēzes bīskapa Guntara Dimanta uzrunā bijušajiem un esošajiem ēveliešiem, arī viņu viesiem. Bijām ieradušies atvērtām sirdīm, lai ļautos pārdomām un vārdiem dvēselei.