Aelita Punkstiņa

Kad esi domās aprunājies ar senču dvēselēm, rimti vērojot veļu laika miglas pelēkos kamolus, saproti, ka dzīve turpinās. Ir laiks būt kopā ar dzīvajiem, ar draugiem.

Starp Valmieras – Rūjienas un Valmieras – Valkas šosejām vidū paliek Ēvele. Te tiek koptas un glabātas savas kultūrvēsturiskās vērtības. Šogad aprit 200 gadi, kopš pabeigta tagadējās Ēveles baznīcas būve. 

Šis rudens Ēveles puses ļaudīm smagām pārdomām un nostalģiskām atmiņām bagāts, jo pietrūkst mazo un lielo bērnu rosīgo soļu ceļā uz skolu. Zālē sabiruši āboli, daudzkrāsaini saziedējuši rudens ziedi rūpīgi koptajā skolas apkārtnē, bet nav to, kuri priecājas. 

Kas ir šī kun­dze? Tik stal­tu stā­ju, iz­ne­sī­bu un smai­du? — tā­du vai­cā­ju­mu sa­ņē­mu šo­rīt sa­vā bib­li­o­tē­kā. Tā ir sko­lo­tā­ja Iri­da Ju­kā­me, jo­pro­jām vi­sās Ēve­les pa­mat­sko­las ak­ti­vi­tā­tēs, dau­dziem ēve­lie­šiem ie­rā­dī­ju­si de­jas mā­ku, il­gus ga­dus strā­dā­jot ar se­ni­o­ru de­ju ko­lek­tī­vu. Tie ir mū­žī­bas mir­kļi 45 ga­du ga­ru­mā. Ta­jos tā­la­jos sā­ku­ma ga­dos jau­nā va­dī­tā­ja dan­ci­nā­ju­si vi­dē­jo pa­au­dzi, bet ar lai­ku par vi­ņas de­jo­tā­jiem kļu­vu­ši stal­ti, bal­ti vī­ri un jo­pro­jām spri­dzī­gas sie­vas jau cie­nī­ja­mā­kā ve­cu­mā. Ar jau­nā­kiem de­jo­tā­jiem nu strā­dā Iri­das mei­ta An­da.

Kā allaž, jūlija pēdējā svētdiena bija iezīmīga ar kapusvētku tradīciju Ēveles kapsētā. Vasaras pilnbrieds ar puķu pārpilnību — blakus lilliju zvaniem jau pa kādam gladiolu zobenam, blakus kliņģerīšu saulītēm — dāliju spurainās galvas. Zvana skaņas iezvanīja arī Ēveles baznīcas 190 gadu atceres svētku dievkalpojumu. Pārkāpām baznīcas slieksni, lai ieklausītos Rīgas arhidiecēzes bīskapa Guntara Dimanta uzrunā bijušajiem un esošajiem ēveliešiem, arī viņu viesiem. Bijām ieradušies atvērtām sirdīm, lai ļautos pārdomām un vārdiem dvēselei.