Latvijas vēsturi minam «laikos». Bija «ulmaņlaiks», «krievu laiks», «vācu laiks», bet vēl bija arī «bēgļu laiks», kad vācieši ar draudiem un ieročiem pirmsfrontes līnijas iedzīvotājiem lika doties uz Kurzemi. Latviešu zemniekiem, lēniem, apdomīgiem, tā bija drāma.
Reiz bija... Jā, reiz bijām jauni un laimīgi. Bet nu «Liesmā» tik skumja vēsts – mūsu patiesi mīlētais ozols nolūzis.
Piecas nedēļas pēc aresta bijām bez Dzimtenes un mājas. Tad aprīļa pēdējās dienās nonācām turpmākajā dzīves vietā – Čerdatu sādžā. Tālāk bija divas mazas sādžiņas un taiga, taiga – līdz tundrai. Sādžas dienvidos – liela upe Čulima, Obas pieteka. Pa to – kaut vai līdz Ziemeļu Ledus okeānam.
...un tik skaistas/mēs vairs nebūsim nekad. Senā naivā dziesmiņa stāsta arī par mūsu gadiem, var pieņemt, ka arī par pagājušā gadsimta 80. gadu Valmieru.
Frontes līnija bija tālu, kaut kur vēl krāca Kurzemes katls. Bet skolās Valkas pusē 1944. gada oktobrī sākās mācības. Valdība bija cita, un citi bija skolotāji. Kara briesmās cietusī zeme un cilvēki sāka atgūties. Posts visapkārt bija liels. Nebija pat skolas grāmatu, tās, kas bija pavasarī — no vācu laika, nederēja, tagad bija krievu laiki, cita sistēma. Vakardienas varonis tagad bija drīzāk dzimtenes nodevējs. Un skolēni arī nedroši, bailīgi, nesaprazdami, kas labs, kas slikts. Skolotāji centās, cik spēdami, nomierināt sakarsušos prātus. Sāka ar koriem. Bija balss vai nebija — nācās dziedāt skolas korī. Bet kuras tad nu būs tās pareizās dziesmas? Sākām ar tautasdziesmām «Div' pļaviņas es nopļāvu», «Arājiņi, ecētāji maizi mina kājiņām, cepējiņa, gudra sieva, satin kļavu lapiņās». Un drīz vien sākām mācīties citu himnu — jau trešo trijos skolas gados.
Saglabāt un pilnveidot savas tautas tradīcijas bija galvenais mērķis Valmieras bērnu un jauniešu invalīdu biedrībai Saulīte, izstrādājot projektu No zemē sēta grauda līdz maizes riecienam. Projektu atbalstīja Valmieras dome.
Ikdienā redzot, cik maza vērtība jauniešu acīs ir maizei, radās doma piedalīties Valmieras pašvaldības projektu konkursā. Tā organizācijas «Saulīte» vadītāja Zita Gustavsone sadarbībā ar Politiski represēto biedrību iesniedza projektu «No zemē sēta grauda līdz maizes riecienam», un projekts ir apstiprināts.
Šī ir vēsturiska fotogrāfija — 1960. gada marts.
Tie, kas bija izsūtīti no dzimtenes 1949. gada 25. martā, atgriezties Latvijā drīkstēja tikai 1956. — 1957. gadā. Sarežģīta un smaga bija šī atgriešanās. Kad no Maskavas tika saņemta izziņa — spravka — ar atļauju atgriezties, pacilātība un eiforija pārgāja ātri: sākās dzīves izvērtēšana, praktiskās rūpes, kā to izdarīt. Par brīvu jau atpakaļ neveda... Pat kopējā vagonā biļete maksāja dārgi. Arī par apģērbu bija jādomā. Kaut katram jau bija sava pufaika, neatsverams un tiem apstākļiem gana piemērots un pat ērts apģērba gabals ikdienai un svētkiem, — to pašu vilkām gan darbā, gan uz kino ejot.