Tālajā 1952. gadā «Daugavas Vanagu» organizācija trimdā noteica 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu. Dienu, kad bijušie leģionāri kopā ar tuviniekiem pieminēja kritušos, bez vēsts pazudušos, gūstā kritušos un soda nometnēs ieslodzītos cīņu biedrus.
Vēl ne tik ļoti sen kāds tagad jau patriektais ministrs nepaguris radio un televīzijā sludināja teritoriālās reformas priekšrocības. Tagad zinām – jauno pašvaldību vēlēšanas noteiktas 5. jūnijā, tātad pēc nedaudz mazāk kā četriem mēnešiem.
Nu jau tālajā 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību, gada beigās sabruka Ronalda Reigana par «ļaunuma impēriju» dēvētā Padomju Savienība. Pagājuši 29 gadi. Nākamajā gadā dažus no šiem notikumiem atcerēsimies valsts mērogā, citus tā – garāmejot. Iespējams, ka Krievijā nākamā gada 31. decembrī plīvos karogi sēru noformējumā.
Līdz gada beigām atlikušas aptuveni divas nedēļas. Aizgājušais gads katram no mums bijis citāds, veiksmīgāks vai mazāk veiksmīgs, ar laimi, prieku un droši vien arī kādu skumjāku brīdi.
Pieņemu, ka Covid-19 esamību un nopietnību pašlaik apšauba tikai retais. Arī Latviju skāris saslimstības otrais vilnis, no kura tā cerējām izvairīties. Saslimušo, slimnīcās ievietoto un mirušo skaits būtiski pārsniedz pavasara ārkārtas situācijas laika rādītājus. Turklāt neizskatās, ka stāvoklis būtiski uzlabotos. Pilnīgi loģiski, ka sabiedrībā palielinās satraukums, neziņa, bailes.
Klāt pirmais septembris ar ziediem, satraukumu, tikšanās prieku un skolas gaitu sākumu. Šis mācību gads droši vien ieies vēsturē ar to, ka uz skolu grib iet pat tā skolēnu daļa, kura ar mācībām bijusi uz «jūs». Pagājušā mācību gada attālinātā mācīšanās savu ir padarījusi.
Pirms 80 gadiem, 1940. gada 5. augustā, Latvija tika svinīgi uzņemta PSRS sastāvā. Mūsu valsts bija ne tikai okupēta, bet arī anektēta. Tas notika, rupji pārkāpjot gan Latvijas likumus, gan starptautiskās tiesību normas. Mūsdienu Krievija gan uzskata, ka tas viss noticis saskaņā ar tautas gribu un vēlēšanos. Bet ko var gribēt no valsts, kuras prezidents vēl joprojām lepojas ar Staļina spārnoto teicienu: «Nav svarīgi, kā balso, galvenais – kā saskaita balsis…»
1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju padomju sistēma veica vienu no lielākajiem noziegumiem pret Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiesas sprieduma uz tālākajiem PSRS reģioniem piespiedu kārtā pārvietoja 15424 cilvēkus. Salīdzinājumam – aptuveni tik iedzīvotāju pirms dažiem gadiem dzīvoja Cēsīs.
Skolēniem ir beidzies kārtējais mācību gads. To, ka nepilnus trīs mēnešus mācības notiks attālināti, vēl marta sākumā, visticamāk, nezināja neviens gaišreģis. Tagad uz šo laiku varam atskatīties kā uz neseno vēsturi.
2020. gada 4. maijā paies trīsdesmit gadu, kopš tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu. Šajā laikā uzaugusi jauna paaudze, kurai Latvijas atrašanās Padomju Savienībā ir tikai vēsture. Šajos gados bijuši gan veiksmes stāsti, gan arī piedzīvotas neveiksmes. Katram par šo laiku ir savas pārdomas un savs vērtējums. Tomēr jāatzīst, ka Baltijas valstis ir vienīgās no bijušās «padomijas», kurām izdevies kļūt par demokrātiskām valstīm ar tirgus ekonomiku.
Ikviens no mums, pat īpaši neizdomājoties, varēs nosaukt kādu vēstures notikumu, faktu. Iespējams, pat zinās attiecīgā notikuma gadu un datumu. Mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Tāpat skaidrs, ka 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara pār Bermonta karaspēku Pārdaugavā.
Nu jau tālajā 1986. gadā, agrā 26. aprīļa rītā, Černobiļas atom-elektrostacijā notika avārija. Mūsdienās to klasificē kā lielāko negadījumu atomelektrostaciju izmantošanas laikā visā pasaulē.
Vēl dažas dienas, un jaunajā, 2020. gadā, būsim nodzīvojuši pirmo mēnesi. Pirmo gadu aizvadījusi arī K. Kariņa vadītā valdība. Ņemot vērā to, cik atšķirīgi politiskie spēki veido valdošo koalīciju, varam apsveikt Ministru prezidentu par spēju to visu saturēt kopā.
Šos nu jau par folkloru kļuvušos vārdus savulaik, iesaistoties politikā, teica Einars Repše. Gadi iet, bet bijušā Latvijas Bankas vadītāja un politiķa teiktais vēl joprojām savu nozīmi nav zaudējis. Īpaši Saeimas priekšvēlēšanu posmā. Vēlētāju balsis taču kaut kā jādabū.
Svētdien pārdzīvojām tādu stiprāku vēju. Atbilstoši terminoloģijai var droši teikt, ka vēja brāzmas vietām atbilda stipras vētras spēkam. Salīdzinot ar 1969. gada orkānu, kad vēja ātrums sasniedza 44 metrus sekundē, tagad tāds nieks vien bija. Piedevām daba apžēlojās – kokiem lapas bija nobirušas, sniegs nesniga. Bet pietika jau tāpat. Lūza koki, bija īsāki vai ilgāki pārtraukumi elektrības piegādē.
Virsrakstā ietvertos vārdus teica Krišjānis Kariņš, turklāt tos attiecināja uz nākamā gada valsts budžetu. Kā jau ierasts, strīdi un debates sākas par papildu finansējuma sadali. Politisko spēku daudz, vēlēšanu laikā tika sasolīts «ne pa jokam». Turklāt tagad vainu vairs īsti nevarēs novelt uz iepriekšējo valdību.
Jau labu laiku viens no ziņu galvenajiem tematiem ir gaidāmā pašvaldību reforma. Puslīdz skaidrs, ka 2021. gadā esošā novadu sistēma tiks mainīta. Precīzs jauno novadu skaits varbūt ir zināms ministriju gaiteņos, bet visticamāk, ka vēl gaidāmas pārmaiņas.
Mūsu kalendāros 21. augusts zīmīgs ar garu ierakstu — Konstitucionālā likuma «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» pieņemšanas diena. Īsāk un vienkāršāk — neatkarības atjaunošanas diena.
1989. gada 23. augustā norisinājās vēsturiskā «Baltijas ceļa» akcija. Pulksten septiņos vakarā ap diviem miljoniem cilvēku sadevās rokās un uz aptuveni 15 minūtēm izveidoja dzīvu ķēdi, kas savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu. Precīzs akcijas dalībnieku skaits nav zināms, turklāt dažādos informācijas avotos tas būtiski atšķiras.
Latvijā, paldies Dievam, pagaidām ir četri gadalaiki. Un, gribam vai negribam, gadalaiki ietekmē arī veicamo darbu secību. Ceļu remonti ir viena no jomām, kas var notikt tikai gada siltajā laikā.