Ko atceramies 1. maijā?
Skatoties kalendārā, 1. maijā redzam «Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Darba svētki.» Vienā datumā divi nozīmīgi notikumi, bet mūsu uztverē – prieks par to, ka brīvdiena.
Skatoties kalendārā, 1. maijā redzam «Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Darba svētki.» Vienā datumā divi nozīmīgi notikumi, bet mūsu uztverē – prieks par to, ka brīvdiena.
Kopš 24. februāra Ukrainā turpinās karš. Īsts un nežēlīgs karš ar visām iespējamajām karadarbības sekām – nogalinātajiem, ievainotajiem, sagrautām mājām un izpostītām pilsētām, bēgļu miljoniem Eiropā.
Diemžēl piepildījušās sliktākās prognozes par notikumu tālāko attīstību Ukrainas – Krievijas attiecībās. Atklāts, nemaskēts Krievijas iebrukums neatkarīgajā Ukrainā sākās 24. februāra rītā.
Kārtējo reizi ziema mūs ir pārsteigusi, jo šoziem snieg. Atceros ziemas ar krietni biezāku sniega segu, bet tik nesakoptu Valmieru un atsevišķas vietas jaunajā novadā gan ne.
Jau vairākus gadus populāra kļuvusi tradīcija daļēji pielāgoties ķīniešu gadu skaitīšanas tradīcijām, kur katrs gads saistās ar kādu dzīvnieku.
18. novembrī atzīmēsim 103. Latvijas valsts proklamēšanas gadadienu. Atzīmēsim ar valsts karogiem, svētku pārraidēm, svecēm logos, svētku pusdienām, bet bez karaspēka parādes, svētku salūta. Ārkārtas situācija jau otro gadu ierastajā kārtībā ievieš savas korekcijas.
Jau vairākas dienas ziņu vietnēs stabili turas informācija, ka Latvija pēc Covid-19 saslimušo skaita uz 100 000 iedzīvotājiem ir pirmajā vietā Eiropas reģionā. Dati mainās, bet nešķiet, ka Gruzijai un Igaunijai izdosies mūs tuvākajā laikā apsteigt. Rekords skumjš, bet paši vien šoreiz esam vainīgi.
Ar COVID-19 sadzīvojam no 2020. gada 3. marta, kad Latvijā tika reģistrēts pirmais saslimšanas gadījums. Pandēmija ar saviem ierobežojumiem un aizliegumiem ir būtiski mainījusi mūsu ikdienu, turklāt skaidrs, ka vismaz šajā ziemā neko labāku gaidīt nevaram.
Saka, «latvieša gēni liek meklēt sēni». Raksts gan nebūs par sēņošanu, bet jauno politisko partiju bumu. Mūsu politiskais spektrs jau tāpat ir pietiekami plašs, vēlētājiem līdz šim bija iespēja izvēlēties tīkamāko partiju no aptuveni sešdesmit politiskajām partijām un to apvienībām.
Pieņemu, ka daudzi «Liesmas» lasītāji atceras tālāk aprakstītos notikumus. 1991. gada 19. augustā Maskavā sākās bēdīgi slavenais «Augusta pučs». Pēc dažām dienām viss bija beidzies – Latvija un Igaunija oficiāli atguva neatkarību, līdz pilnīgam PSRS sabrukumam bija atlikuši četri mēneši.
Pirmo Covid-19 gadījumu Latvijā reģistrēja 2020. gada 3. martā. Vienkārša matemātika liecina, ka ar šo sērgu sekmīgāk vai mazāk sekmīgi sadzīvojam jau pusotru gadu. Beigas vēl nav redzamas. Zinātnieki gan atzīmē, ka «spāņu gripa» arī plosījās vairākus gadus, līdz to izdevās ierobežot.
1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība, pārkāpjot starptautisko tiesību normas un iepriekš noslēgtos starpvalstu līgumus, okupēja Latviju. Daļa mūsu sabiedrības šo notikumu vēl joprojām sauc par «sociālistisko revolūciju, kuras rezultātā izveidojās padomju vara».
5. jūnijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Pirmās jaunajā teritoriālajā reformā ar jaunajiem – «vecajiem» novadiem un «valstspilsētām». Valmieras novadā uz 19 deputātu vietām kandidē 154 deputātu kandidāti no 9 politisko spēku sarakstiem. Konkurss gluži kā labā augstskolā populārā programmā.
Tā gadījies, ka vēsturisko apstākļu ietekmē Latvijā ir daudz dienu, kad izkaram karogus sēru noformējumā. 25. martā kalendārā ir «Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena». Diena, kad Latviju skāra otrā padomju deportācija.
Tālajā 1952. gadā «Daugavas Vanagu» organizācija trimdā noteica 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu. Dienu, kad bijušie leģionāri kopā ar tuviniekiem pieminēja kritušos, bez vēsts pazudušos, gūstā kritušos un soda nometnēs ieslodzītos cīņu biedrus.
Vēl ne tik ļoti sen kāds tagad jau patriektais ministrs nepaguris radio un televīzijā sludināja teritoriālās reformas priekšrocības. Tagad zinām – jauno pašvaldību vēlēšanas noteiktas 5. jūnijā, tātad pēc nedaudz mazāk kā četriem mēnešiem.
Nu jau tālajā 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību, gada beigās sabruka Ronalda Reigana par «ļaunuma impēriju» dēvētā Padomju Savienība. Pagājuši 29 gadi. Nākamajā gadā dažus no šiem notikumiem atcerēsimies valsts mērogā, citus tā – garāmejot. Iespējams, ka Krievijā nākamā gada 31. decembrī plīvos karogi sēru noformējumā.
Līdz gada beigām atlikušas aptuveni divas nedēļas. Aizgājušais gads katram no mums bijis citāds, veiksmīgāks vai mazāk veiksmīgs, ar laimi, prieku un droši vien arī kādu skumjāku brīdi.
Pieņemu, ka Covid-19 esamību un nopietnību pašlaik apšauba tikai retais. Arī Latviju skāris saslimstības otrais vilnis, no kura tā cerējām izvairīties. Saslimušo, slimnīcās ievietoto un mirušo skaits būtiski pārsniedz pavasara ārkārtas situācijas laika rādītājus. Turklāt neizskatās, ka stāvoklis būtiski uzlabotos. Pilnīgi loģiski, ka sabiedrībā palielinās satraukums, neziņa, bailes.
Klāt pirmais septembris ar ziediem, satraukumu, tikšanās prieku un skolas gaitu sākumu. Šis mācību gads droši vien ieies vēsturē ar to, ka uz skolu grib iet pat tā skolēnu daļa, kura ar mācībām bijusi uz «jūs». Pagājušā mācību gada attālinātā mācīšanās savu ir padarījusi.