Āzijas pieredze jeb kultūršoks Dienvidkorejā
Iepriekš ar valmierieti EVELĪ JURKĀNI tikāmies, kad viņa tikko bija pārbraukusi mājup no Japānas, kur nokļuva, pateicoties Latvijas Universitātes studentu apmaiņas programmai, jo studē Austrumu-Rietumu starpkultūru sakarus. Interesantais stāsts par piedzīvojumiem Japānā beidzās ar to, ka tūlīt atkal jākrāmē čemodāni, lai dotos nākamajā izaicinājumā – uz Dienvidkoreju. Nu Evelī ir atgriezusies ar vēl aizraujošākiem stāstiem par tālo zemi, kuros arī mums interesanti un vērtīgi ieklausīties.
No mūsu skatupunkta šķiet, ka Āzijas valstis visas ir līdzīgas. Vai tā ir?
Ierodoties Dienvidkorejā, pirmajos mirkļos jutos kā atgriežoties atpakaļ Japānā – tur, no kurienes nevēlējos aizbraukt un kur biju pavadījusi pusgadu apmaiņas studijās. Taču dzīve Čonbukas Nacionālajā Universitātē ātri vien mainīja manus priekšstatus. Zināju, ka mūsdienās abām valstīm ir daudz līdzību, tāpēc pirmais, kas izsita no līdzsvara, bija valoda, kaut arī tas bija gaidāms. Korejiešu valodu nekad neesmu mācījusies, zināju tikai dažus vārdus, kas izrādījās nenoderīgi, un nācās ķerties pie angļu valodas, kas arī nereti nelīdzēja. Ar laiku iedzīvojoties, es sāku pamanīt krietnas atšķirības gan starp Japānas un Dienvidkorejas kultūru, gan starp savām personīgajām universitātes pieredzēm.
Zināms, ka pasaules iepazīšana notiek arī caur vēderu. Kādi atklājumi un piedzīvojumi bija šajā jomā?
Dodoties uz Dienvidkoreju, es apzinājos, ka šī valsts ir mazāka par Japānu un salīdzinoši lētāka, tāpēc mans mērķis bija apskatīt un izgaršot, cik vien iespējams.
Pēc garā ceļa pirmā lieta, ko nogaršoju, bija viens no korejiešu iecienītākajiem ēdieniem Samgyeopsal, par ko iepriekš biju ļoti daudz dzirdējusi.
EVELĪ JURKĀNE.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Prieks, ka vismaz vienai laikraksta žurnālistei ir normāla latviešu valoda.