Bēgļu kampaņā daudz populisma
Latvijas inteliģence un uzņēmēji mudina uzņemties privātas rūpes par bēgļu ģimenēm. Sakot, Latvija ir liela un varena, tauta nebūt nav nabaga, šie ļaudis kā reklāmas rullītī aicina mūs katru aizdomāties: kāda ir mana personiskā nostāja bēgļu jautājumā. Būtībā jau labu laiku ir pavisam greizi sev taujāt: vēlos vai nevēlos, lai citas kultūras, valodas un tradīciju cilvēki ienāk manā zemē (to joprojām dara arī politiķi, un tas ir vēl dubultā muļķīgi), ir jājautā: ko viņi šeit darīs, kāda būs mana personiskā attieksme pret svešo, jutīšu ieinteresētību uzklausīt, būs vēlme atbalstīt vai izturēšos kā pret kaut ko nevajadzīgu, uzspiestu, atbaidošu? Nākamais jautājums — kādi būs pašu bēgļu pienākumi? Vai viņiem no pirmās dienas būs jāmācās valsts valoda, jāinteresējas par darba iespējām, vai bērniem būs obligāta izglītība, kā to nodrošināsim?
Uzzinot, kā pašlaik klājas Eiropas valstīm, vienīgais, kas katram mirstīgajam kļūst līdz galam skaidrs: mēs nebijām un neesam šādām pārmaiņām Eiropā, kur nu vēl Latvijā gatavi. Par laimi, Baltijai ir vēl doti daži mēneši laika aptvert, kā loģiskāk rīkoties, un šo laiku nevajadzētu izšķiest neproduktīvās diskusijās.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv