Bez īpašiem pārsteigumiem

Saeimas vēlēšanas ir samērā neliels brīdis, kad vara it kā tautas rokās. Kā esam to izmantojuši, nav visai patīkams jautājums, — tā nākas secināt, kad tas brīdis jau aiz muguras. Šīs vēlēšanas tikai apstiprina neiepriecinošo likumsakarību, ka reizi no reizes balsotāju skaits sarūk salīdzinājumā ar 1993. gada jūniju — dienu, kad pēc neatkarības atgūšanas pirmoreiz izšķīrāmies par savu Latvijas parlamentu. Toreiz 5. Saeimu no 23 partiju sarakstiem izraudzījās 89,9% balsstiesīgo. Protams, tādu pacēlumu citkārt gaidīt būtu nereāli, taču aktivitātes kritums diemžēl ir pārāk liels salīdzinājumā kaut vai ar ne tik seno 8. Saeimu: 2002. gadā 71,36%, šogad —  58,78%, tātad gandrīz vai puse balsstiesīgo neuzskatīja par vajadzīgu šo iespēju izmantot. Pat neskatoties uz gana iespaidīgām pamudinošām reklāmām (arī uz vienkāršajiem vērtējiet, aprēķiniet,  plusojiet, svītrojiet), uz sabiedrībā pazīstamu un mīlētu cilvēku aicinājumiem, uz saspringto ārpolitisko situāciju un galu galā uz faktu, ka nepiedalīšanās lej ūdeni uz uzvarētāju dzirnavām (kuri tie būs, šoreiz aptaujas parādīja diezgan precīzi). Kāpēc? Vienas atbildes, protams, nav, taču ļoti iespējams, ka liela loma te bijusi vilšanās sajūtai par līdzšinējās varas elites darbību un domai, ka nekas jau nemainīsies — citiem vārdiem, apātija, kas balstās iepriekšējā pieredzē. Ne tik mazsvarīgs iemesls ir arī no Latvijas izbraukušo skaits, jo viņu balsstiesības arī šoreiz bija nesamērīgas salīdzinājumā ar iespēju tās izmantot, teiksim, pavadot lidmašīnā vairākas stundas vienā virzienā līdz vēlēšanu iecirknim. Turklāt lielākā daļa, ja ne visas partijas vēlētājus ārvalstīs joprojām tikpat kā ignorē un arī par e-vēlēšanām tehnoloģiju laikmetā vairāk tiek pļāpāts nekā darīts.