Biežāk jādara tas, ko vēlies
«Tā es svētdienas vakarā nodomāju un iemērcu matus lillā šķidrumā. Kā mamma saka: «Labāk lillā matus krāsot tagad, nevis 60 gados.» Es nebaidos no grumbām sejā vai lēnākas gaitas, un es, protams, gaidu to pieredzi, ko man sniegs nākotne. Es vairāk baidos no tā, ko nokavēšu. Negribu atjēgties sirmā vecumā un saprast, ka nedarīju tā, kā gribēju, nesasniedzu to, par ko sapņoju. Man bail no eksistēšanas. Gribu darīt to, ko es vēlos, un sāku jau tagad. Un ceru, kad man būs 60, man būs drosme nokrāsot lillā matus,» tā savā blogā raksta Valmieras Valsts ģimnāzijas 12.c klases skolniece PAULA GRĪNVALDE.
Par modi interesējies jau no bērnības?
Jā, tas laikam ir asinīs, jo mamma strādā šajā nozarē un ļoti mani iedvesmo. Esmu ar to uzaugusi, tāpēc tas nenāca tā no zila gaisa. Nevaru sevi iedomāties darot ko citu. Jau pamatskolā izcēlos ar ārējo izskatu, dažreiz tiku apcelta par to, cik dīvainas bikses man kājās. Tagad domāju un smejos, kā man bija drosme uzvilkt adītu koši rozā pončo un nenormāli platas bikses. Bet cilvēki mani pieņēma, jo labs attaisnojums bija, ka mamma taču ir māksliniece.
«Par savu ārējo izskatu ir jābūt pašpārliecinātam. Ir jājūtas savā ādā, nevar izlikties par kaut ko, kas neesi. Bet kā lai paplašina robežas, ja nevar nedaudz izlikties un paeksperimentēt? Vajag izmēģināt ko jaunu priekš sevis. Tas jaunais tad būs komfortzonas paplašinājums. Man bieži liekas, ka nu viss, esmu sevi izsmēlusi, te vairs nekādi komplekti nesanāk. Un tad ir dienas, kad es uzvelku džinsus un džemperi, tās ir manas zemākās dienas. Dažreiz, ļoti grūtos gadījumos, sanāk mazo modes skati mammai uztaisīt, velkot mugurā visu pēc kārtas un tad ejot līdz spogulim, un vēl mammai atrādīt. Tas vienmēr dod rezultātus!»
PAULA GRĪNVALDE