Būt ceļā
Kurš nav redzējis EDGARU ZAĶI pie satiksmes maršruta autobusa stūres vai viņa vadītajā autobusā devies ekskursijā, tas varbūt ir dzirdējis samtaino basu Valmieras Kultūras centra vīru korī «Imanta» vai Sv. Sīmaņa baznīcas vīru ansamblī.
Ja nav dzirdējis Edgara balsi dziedam, tad varbūt – runājam viņa vadītajās ekskursijās pa Valmieru un apkārtni vai Radio Skonto Brokastīs lasām laika ziņas. Ja arī to nav laimējies dzirdēt, tad noteikti būsiet pa reizītei lasījuši viņa rakstus «Liesmā», «Latvijas Avīzē» vai sociālajos tīklos, kas paliek atmiņā un uzrunā ar iejūtību pret pasauli, trāpīgu vērību un asprātību viegla humora mērcē. Arī viņš pats nevairās no mediju uzmanības un ir tās cienīgs, jo Edgaram ir, ko teikt.
Vienīgais, ko grūti viņā atšifrēt, ir būšana līdzsvarā. Viņa sulīgi zemā, vīrišķīgā balss kontrastē ar silto acu skatienu. Garā auguma bārdainais vīrs gaitā un kustībās nav straujš, nervozs vai neprognozējams, bet viņa lēnīgais miers pie auto stūres pārvēršas citās, pretējās mērvienībās – ātrumā un mērķtiecīgā kustībā. Viņš nepaģērē uzmanību un kautrīgi, pieticīgi paliek ēnā, ļaujot izpausties citiem, bet, ja vajadzīgs, spēj uzrunāt auditoriju un būt līderis.
EDGARS ZAĶIS. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv