Ceļš rodas, kad tu ej

- 27.Jūlijs, 2016
Valmierietis
Laikrakstā

Viņa neuzliek mērķus, bet izmanto iespējas. Viņa mācās no grāmatām, kolēģiem, pieredzes, no ģimenēm, mammām un mazuļiem, kuri tikko nākuši pasaulē un tik daudz jau pastāsta par jauna ceļa sākumu. Par to taku, kas cilvēkam pašam jāiemin, lai dzīvotu piepildītu un laimīgu mūžu. Saruna ar valmierieti, vecmāti, Vidzemes slimnīcas galveno māsu un mūsu pilsētas pašvaldības deputāti, arī sievu, mammu un vecmāmiņu ANTRU KUPRIŠU.

Skatoties daudzsēriju mākslas filmu «Izsauciet vecmāti», liekas, ka vecmātes ir tās, kuras nekad nedrīkst padoties.

Ja padomājam tā filozofiski un apceram dzīvi: vecmātes ne ar ko nav pārākas par citiem, bet piezogas tomēr tā sajūta, ka mums, nē, es labāk teikšu par sevi,  ka man ir uzticēts tāds īpašs darbs, ka man ir atļauts to darīt. Šī doma mani arvien biežāk uzrunā. Varu būt pateicīga liktenim, ka esmu, kur esmu.

To filmu ir jēga redzēt?

Es arī šad tad paskatos (smejas). Filma ir  ļoti laba. Man patīk salīdzināt, kā bijis tajos laikos un kā varam strādāt šodien. Interesanta filma arī profesionālajā ziņā. Dzemdniecībā jau ārsta padoms un klātesamība ir tiešām domāta pie sarežģījumiem, bet vecmāte ir tas pavadonis, kas palīdz iziet cauri tai dienai vai naktij, kad ģimenē ienāk bērniņš. Ģimene kopā, sieviete visu var izdarīt pati. Man tikai jābūt blakus, jāpastāsta, kas notiek, jo dzemdībās ik brīdi situācija mainās. Man šķiet, ka svarīgākais ir emocionālais kontakts. Mums kopā jājūtas komfortabli, mēs esam komanda, bet viņi ir darītāji, es esmu maliņā kā vērotājs. Un esmu ļoti pateicīga, ka ir mammas, ģimenes, kuras ļauj man šajā viņiem tik svarīgajā brīdī būt klāt.

JA SIRDS IR IEKŠĀ, tad var izdarīt ļoti daudz. Ja man ir interesanti, tad es spēju pārliecināt un aizraut cilvēkus. Te gan jāsaka, ka profesijā esmu kļuvusi pielaidīgāka, bet savās izvēlēs mērķtiecīgāka, — tā valmieriete ANTRA KUPRIŠA. Jāņa Līgata foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru