Cik draudzīga ir Valmiera vecākiem ar bērnu ratiņiem?

Dažādās pilsētas vietās sastaptie vecāki, vaicāti par to, cik ērti un droši ir ar ratiņiem pārvietoties pilsētā, līdztekus atzinīgiem vārdiem norādīja arī problēmas, turklāt visi līdzīgas, ar kurām jāsastopas ikdienā, audzinot mazos valmieriešus. Tie, kam ar mazu bērnu kā gājējam nekur nav jāpārvietojas, par specifiskajiem «sīkumiem» nebūs aizdomājušies.

Objektīvi vērtējot, protams, pilsētā visur vienlaikus atjaunot ietves nav iespējams, tāpat arī ne visas vecās ēkas, kurās darbojas iestādes vai veikali, ir pieejamas ar bērnu ratiņiem, tādēļ māmiņām nākas izvēlēties citus maršrutus. Pie neērtībām pieder arī gājēju pārejas, auto stāvvietas un līdzcilvēku attieksme.

Kas ir vides pieejamība, kurš par to atbild, kā sader vēlamais ar esošo un kas par to sakāms jaunajiem vecākiem, skaidrosim, dodoties Valmieras ielās.

* * *

Kas ir vides pieejamība

Nevar noliegt, ka pēdējo 30 gadu laikā ikvienā Latvijas pilsētā vides labiekārtošana ir katras pašvaldības goda un cieņas jautājums. Priecājamies par uzpostiem, modernizētiem novadu centriem un piedalāmies motivējošā sacensībā, kurā novadā un pilsētā ir labāka dzīve. Tomēr vides pieejamības tēma nekļūst mazāk aktuāla, jo aug arī mūsu komforta standarti.

Latvijā vides pieejamība definēta visai plaši un ietver sevī daudz vairāk nekā tikai fizisku šķēršļu likvidēšanu, un neattiecas tikai uz cilvēkiem ar invaliditāti. Pieejama vide ir būtiska arī vecākiem ar bērnu ratiņiem, senioriem, cilvēkiem ar īslaicīgiem kustību traucējumiem u.c. Labklājības ministrijas izstrādātais vides pieejamības plāns, kura vīzija sniedzas līdz 2030. gadam, paredz ne tikai rūpes par personām ar invaliditāti, bet labuma guvējs būs arī ikviens Latvijas iedzīvotājs, tostarp ģimenes ar maziem bērniem.

Tomēr realitātē joprojām pastāv atšķirības starp normatīvajām prasībām un ikdienas pieredzi.

Latvijā vides pieejamību galvenokārt nosaka būvnormatīvi, īpaši tie, kas attiecas uz publiskajām un dzīvojamām ēkām, infrastruktūru u.c. Šie normatīvi paredz, ka jaunām ēkām jābūt pieejamām visām sabiedrības grupām – jānodrošina uzbrauktuves, lifti vai pacēlāji, bezpakāpju ieejas, atbilstoša ieeju platība, publiskās ēkās tualetes un citi risinājumi. Bez šo prasību izpildes ēku nevar nodot ekspluatācijā. Tāpēc nekādu sūdzību nevar būt jaunceltajos veikalos un iestādēs.

Tomēr problēmas sākas ar vecāku apbūvi, daudzas padomju laikā celtās ēkas nav pieejamas cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem vai vecākiem ar ratiņiem. Prasības kļūst obligātas tikai gadījumos, kad ēka tiek pārbūvēta vai renovēta, un arī tad iespējami izņēmumi, ja tehniski nav iespējams tās īstenot.

Māmiņa Lauma Daugule ar pusgadu veco dēliņu ratos.

Kas to kontrolē

Vides pieejamību kontrolē vairākas institūcijas – galvenokārt pašvaldību būvvaldes, kas izsniedz būvatļaujas un pieņem ēkas ekspluatācijā, kā arī Būvniecības valsts kontroles birojs. Taču praksē kontrole nereti ir fragmentāra. Pat eksperti norāda, ka faktiski nav vienas institūcijas, kas pilnībā kontrolē pieejamību praksē. Latvijā vides pieejamība vēl joprojām attīstās. Lai gan pēdējos gados situācija uzlabojas, pilnībā pieejama vide vēl nav sasniegta. Ir, kur augt.

Valmiera mērķtiecīgi attīstās, bet līdzīgi kā citās Latvijas reģionu pilsētās situācija ir nevienmērīga. Jaunākās ēkas un lielākie tirdzniecības centri parasti atbilst prasībām, bet vecākā apbūve un nelielie veikali bieži vien ar bērnu ratiņiem nav pieejami. Arī pilsētvidē joprojām sastopamas problēmas – augstas apmales, nevienmērīgas ietves un nepietiekami pielāgotas gājēju pārejas, veikalu durvis, kuras nevar atvērt, braucot ar ratiem. Tādēļ vecākiem ar bērnu ratiņiem pārvietošanās pilsētā joprojām var būt izaicinājums.

Vēl ir, ko pilnveidot

Pie Dzirnavu ezeriņa pastaigājās māmiņa Sintija Kazradze ar ratiņos diendusu guļošo 11 mēnešus veco meitiņu. Viņas dzīvo netālu no lielās Maximas, tāpēc uzskatāmas par īstām centra meitenēm.

«Kopumā pieredze nav slikta, Valmierā viss ir kārtībā,» vaicāta, cik viegli vai grūti ir pilsētā pārvietoties ar bērnu ratiņiem, teic Sintija, «tomēr pilsētā vēl ir daudz vietu, kur nav pietiekami padomāts, ir nelīdzenas ietves. Man bērnam pirmos mēnešus pastaigas ārā nepatika, jo rati, braucot pa nelīdzeno ietvi, drebēja vai arī kāda stāvāka apmale viņu pamodināja. Tāpēc bija vietas, kur ar ratiem braukt nevarēja. Visgrūtāk ir braukt no gājēju pārejas atpakaļ uz ietves. Piemēram, uz Beātes ielas ir gājēju pāreja, kas nosacīti beidzas pie ļoti augstas malas, un tur pabraukt nevar. Dažviet ietves nav pārdomāti sakārtotas, bet skaistās nobraukšanas zonas nereti ir par šauru, sevišķi, kad uz to vienlaikus pretendē arī kāds riteņbraucējs. Ir bruģis, kas beidzas, un pēkšņi sākas taciņa vai ir nelīdzenums. Kopumā, protams, nevar teikt, ka ir slikti, tikai dažreiz netieku konkrētā veikalā, ja trepes ir tik stāvas, ka nevar uzbraukt nekādā veidā. Piemēram, centrā dziju veikalā es tikt ar ratiņiem nevaru. Vietās, kur ir riteņbraucēju celiņš un blakus tam parastais gājēju celiņš, ja tas sašaurinās, tad uz gājēju rēķina, un ritenis triecas virsū. Runājot par vides pieejamību, ir diezgan kaitinoši, ka, noliekot automašīnu pie Bastiona vai Valletas, stāvvietas ir diezgan šauras. Ja esi atbraucis ar bērnu un gribi no mašīnas dabūt ārā krēsliņu, fiziski to izdarīt nevar, jo, atverot durvis 30 cm platumā, ne krēsliņu, ne arī bērnu izņemt nav iespējams. Tur vajag lielāku platību vai atsevišķas stāvvietas vecākiem ar bērniem, kā tas ir pie lielās Maximas un Rimi. Bastionā, kur ir Veselības centrs un ģimenes ārsti, tādu vietu nav. Tā ir vides pieejamības lieta, kas man sāp un ar ko man diezgan bieži jāsaskaras. Tad man jārīkojas kā nejaucenim – jānoparkojas šķībi, lai varu atvērt auto durvis. Cenšos nolikt auto iespējami malā un tā, lai mazāk traucētu citiem. Līdzcilvēku attieksme ir jauka – bieži pietur veikala durvis, lai varu iebraukt ar ratiņiem, taču uz gājēju pārejām autovadītāji, kuri visbiežāk nepalaiž, ir pusmūža vīrieši. Tāds ir mans novērojums. Viņi varbūt domā – ja ir ratiņi, var pagaidīt.

Tur, kur prasītos gājēju pārejas, tur to nav, piemēram, Rubenes un Georga Apiņa ielā, tuvākā ir pie Rubenes ielas Rimi. Arī pie Maximas prasītos vēl viena gājēju pāreja.»

Pastaigas solī vecāki Sarma un Renārs vizina dēlu Reini, līdzi tipina suns Hugo.

Lielākās problēmas centrā

Māmiņa Lauma Daugule ar pusgadu veco dēliņu ratos pastaigājās pie Vanšu tilta pa plato celiņu gar Gauju. Mūsu sarunas laikā mazais valmierietis pamodās, un acīmredzot viņam arī būtu kas sakāms vides pieejamības jautājumos, bet to pajautāsim atkārtoti pēc gadiem divdesmit.

«Manuprāt, viss ir labi, ir tikai dažas vietas, kur gribētos uzlabojumus, piemēram, Kārļa un J. Vītola ielas krustojumā vienā ielas pusē ir ietve, bet otrā – tikai apmale. Ja mašīna brauc, ir bijis, kad jāskrien, jāceļ rati. Tā ir diezgan satraukta situācija. Galvenokārt, braucot ar ratiņiem, centrā jāsastopas ar apmaļu problēmu. Mēs dzīvojam Valmiermuižā, un mums tur ir mazie Top veikaliņi ar parastajām veramajām durvīm. Nav tā, ka nevar tikt iekšā, bet, ja braucu ar ratiņiem, izvēlos tur neiet. Ja pārvietojamies ar auto, tad problēmu nekādu. Pie ārsta mazo vedam ar mašīnu, bet tagad, pārceļoties uz dzīvi Valmiermuižā, mums pašiem tur ir ārsts, un varēsim braukt ar ratiņiem. Ar pilsētas autobusu vēl neesam braukuši. Tajos ir zemā grīda, un saka, ka iekļūt nav grūti, cilvēki arī palīdzot, bet pagaidām neesmu to izmantojusi.»

Kad ar ratiņiem, kad – mašīnu

Lucas kalna pakājē, kur pastaigu cienītājiem ir daudz taku, plašums un miers, satieku ģimenīti – māmiņai Sarmai pavadā līdzi tipina sunītis Hugo, bet 10 mēnešus vecā dēla Reiņa ratiņus stumj tētis Renārs. Reinim īstais gulēšanas laiks, tikmēr mēs ar vecākiem varam pārmīt pa vārdam.

«Uz veikalu parasti bērnu līdzi neņemam. Ar mašīnu ir vienkāršāk,» viņi saka. «Izvērtējam, un kā nu kuru reizi – pie ārsta braucam ar mašīnu vai ar ratiņiem. Bastionā augšā tikt ar pacēlāju ir viegli. Centrā vienam braukt ar ratiņiem ir sarežģītāk, jo ne visur ir durvis, kas pašas automātiski atveras. Bieži vien nevar tikt visur, kur vēlētos. Mums Viesturlaukumā Topiņš ir ar roku veramām durvīm. Cilvēki – kā nu kurš. Ir jaunieši, kuri pilnīgi ignorē, skrien pa priekšu vai nostājas un nelaiž garām, bet lielākoties cilvēki ir izpalīdzīgi. Ar sabiedrisko transportu neesam mēģinājuši braukt, nav īstas pārliecības, sevišķi, ja autobuss ir skolēnu pilns. Bet kopumā ir labi. Ziemā bija grūtāk, kad celiņi nebija paspēti notīrīt, un bija jāstumj ratiņi slapju muguru, bet kopumā nav nekādas vainas!»

Māmiņa Sintija Kazradze ar meitiņu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001