Lepnums par brīvprātīgi padarīto

Pēdējā gadu desmitā noteikti var sacīt, ka airēšanas bāze nav sporta bāze vien, tā ir sakārtota vieta pilsētā, pastaigu vieta abpus Gaujai ne tikai vietējiem, bet arī Valmieras viesiem, kas ierodas pie mums gan pa ūdens ceļu, gan atbrauc ar ko nu kurš, un izvēlas baudīt mūsu pilsētu no mazliet cita skatpunkta.

Par ieguldījumu Valmieras un novada attīstībā, veicot milzīgu brīvprātīgo darbu Valmieras airēšanas trases «Krāces» un tās apkārtnes sakopšanā, darbu ar bērniem un airēšanas slaloma attīstīšanu Līgonis Bečers pērn novembrī, valsts svētkos, saņēma Valmieras novada Goda pilsoņa apbalvojumu.

«Liesma» ar Līgoni sarunājās par to, kas izdarīts un ko vēl noteikti gribētos paveikt.

«Viss ir veidots gadu gaitā. Krūmi ir izcirsti, savestas grants kravas Gaujas krastos, līdzināts, blietēts, un tā no Valterkalniņa līdz Vanšu tiltam. Abos upes krastos ir vairāku kilometru garas takas, un tagad daudziem šķiet, ka tās iestaigātas, ka tās tur vienkārši ir, bet tā jau nebija. Ir strādāts, man ir bijis atbalsts no uzņēmējiem, vēlāk arī no pašvaldības puses, ir strādājuši bez darba palikušie kopā ar mani, un ir domāts, lai būtu ērtāk, komfortabli. Tagad jau pie krācītēm ir parks, bet agrāk bija krūmi,» sarunas sākumā Līgonis Bečers norāda uz to, kas darīts infrastruktūras, krāču un airēšanas trases apkārtnes sakārtošanā, lai plašākās, arī starptautiskās publikācijās varētu droši rakstīt, ka airēšanas bāze «Krāces» pamatoti tiek uzskatīta par vienu no labākajām airēšanas bāzēm Baltijā, kurā norisinās vairākas starptautiskas sacensības. Tāpat «Krāces» ir kļuvušas par iemīļotu ūdens tūristu apmācības un treniņu bāzi, kā arī iecienītu atpūtas vietu Valmieras sirdī.

AIRĒŠANAS BĀZE «KRĀCES» ir ne tikai labākā airēšanas sporta bāze Latvijā, bet «Krāces» ir kļuvušas arī par iecienītu atpūtas vietu pilsētas sirdī.

«Bāze, lai būtu bāze, ir jāveido plašāk, ir jābūt redzējumam. Man nebija primāri salikt Gaujā akmeņus, uztaisīt spēcīgāku straumi, jo pret dabu gluži nevar iet. Valmieras ceļš ir cits, kam es ieteiktu sekot, ja kādam ir šis izaicinājums veidot trasi un bāzi, jo tas nav vienkārši, daudzi nosacījumi jāņem vērā,» pieredzi konkretizēja Līgonis, atgādinot, ka pirms vairāk nekā 30 gadiem Latvijā ir bijuši vairāki mēģinājumi izveidot airēšanas slaloma trases, bet mēģinājumi nav sekmējušies, jo «vajag noturīgus krastus, nevar būt krācēs spēcīgi atvari, bedres, un noteikti jādomā vispirms nevis par ātrumu, bet par drošību».

Dienā, kad ar Līgoni Bečeru runājamies, trasē trenējas sportisti no Somijas, viņi izvēlējušies pagarināt sezonu, jo garajā ziemas periodā arī valmieriešiem jātrenējas baseinā, sporta zālēs, trenažieru zālēs, jāslēpo, ja ir sniegs un slēpošanas trase, bet treniņš krācēs ir svarīgs, lai augtu par airētāju un gadu pēc gada sasniegtu arvien labākus rezultātus arī sportā. Līgonis stāsta, ka pašlaik valmierieši izcīna augstāko novērtējumu airēšanas slalomā visās vecuma grupās, un te ir tieša norāde uz to, ka viņš ir entuziasts ne vien teritoriju savešanā kārtībā, bet arī trenera darbā.

Valmieras Sporta skola un interešu izglītības programma airēšanas slalomā iespējama tāpēc, ka ir sporta bāze, ir Gauja, ir trase un ir zinoši treneri. Līgonis uzreiz saka, ka ikdienā strādā cieši kopā ar savu jauno kolēģi Krišu Ozolu, ka Krišs ir tas treneris, kurš pusaudžos turpina attīstīt azartu, ātrumu un motivē vēl augstākiem rezultātiem, bet Līgonis pats strādā ar iesācējiem, ar pašiem mazākajiem, mācot airēšanas slaloma pamatus, stāstot, ka, lai arī sacensību trases veido drošas, airēšanas slaloms ir un paliek arī nedaudz ekstrēms sporta veids uz ūdens, kurā sportistam kajakā vai kanoe laivā ir jāveic straujūdens trase, pareizā secībā pa vai pret straumi jāizbrauc trasē izvietotie vārti, bet sākums ir desmit, kādam deviņu gadu vecumā, cenšoties airēt, noturēties kanoe laivā, neapgāzties.

«Gauja pavasarī, arī šodien iesācējiem krācēs ir par strauju. Ļoti daudz nosaka straumes ātrums. Junioriem jau būs ideāli, bet pieaugušajiem sarīkot profesionālus mačus nevarēsim, jo straume aprīlī ir teju ideāla, bet tomēr drusku par lēnu un, lai arī krāces ir uzturētas, grunts līdzināta, to kritums ir nepietiekams,» nianses skaidroja Bečers un ar vislielāko aizrautību runāja par mazajiem airētājiem, par trenera darbu, vienkārši atzīstot, ka jāmīl bērni un jāierauga viņos varēšana, talants.

«Es četrdesmit gadus trenēju, esmu izaudzinājis vairāk par diviem desmitiem Latvijas čempionu, bet katru sezonu ir jāsāk ar mazākajiem, ar iesācējiem, mēs kopā apgūstam elementus, viņi tiek iedrošināti, lai sporta veids iepatiktos. Ir darboties spējīgāki, motivētāki jaunie sportisti, ir tiešām talantīgie, bet bez darba tāpat nekā nebūtu,» tā Līgonis, bet nevar nepadalīties, jo retu reizi treneriem tiek brīnumbērni. «Un man ir iespēja jau ceturto gadu strādāt ar šādu jauno sportisti. Vecāki atveda meitenīti, vēl nebija desmit gadu, pēc pāris dienām palika deviņi, un viņa zināja, ka grib mēģināt. Tolaik es vēl nezināju, ka trenēšu bezgala talantīgu bērnu,» ar savu audzēkni Ilzi Bieziņu, neslēpjot asaras, lepojās treneris, liekot noprast, ka gluži tāpat kā Rīga nav gatava, arī krāces var pilnveidot darbam ar pašiem mazākajiem iesācējiem, lai airēšanas slaloms nezaudētu, bet tieši pretēji – audzētu popularitāti. Un bērni sportā ir viņa iedvesma.

PASTAIGĀ no pilsētas līdz Vanšu tiltam abpus Gaujai var doties ģimenes ar bērniem, var braukt ar velosipēdu, var stumt bērnu ratiņus. «Aiziesim uz krācītēm!» tā mēs sakām un zinām, ka tur ir sakārtots, tīrs un darbi turpinās.

«Sporta veids nav lēts, bet bieži jau bērni atved vecākus uz krācēm un saka, ka viņi gribētu airēšanu pamēģināt, un man ir doma Gaujas saliņas daļā pie krācēm, kur gar malu tagad pavisam aizaudzis, izveidot seklāko treniņvietu iesācējiem, lai bērnam nav baiļu, lai krasts nostiprināts un tuvs,» iecerē dalījās Līgonis, piebilstot, ka viegli nebūs, jo viņa azartam darīt bieži pretojušies, bet plinte un pati griba krūmos nekad nav mesta.

Soli pa solim tas pašlaik tiek pierādīts citā darbā, jo Gaujas krasts tiek sakopts tālāk.

«Pretim pilsētas baznīcai krasts ir gluds, ar traktoru var pļaut, lai skaisti un sakopti, jo, līdzko sakopts, tā zūd vēlme piesārņot, izpostīt. Es kādreiz kļūdījos, domājot, ka gar Gauju, pie pastaigu takām var būt sols pie soliņa, toreiz ieraku, bet dabūju izrakt, jo pulcējās kompānijas, mētāja atkritumus, sasita pudeles. Taču pašlaik attieksme ir mainījusies, cilvēki respektē sakoptību, arī vietējie iedzīvotāji mani gadu no gada ir uzmundrinājuši, lai darbojos, lai nenolaižu rokas, jo viņiem patīk, un man arī vienmēr paticis būt ar dabu kopā, respektēt dabu, novērtēt,» tā Līgonis, sakot paldies sporta skolai, novada pašvaldībai par pēdējo gadu atbalstu. Lai uzturētu, sakoptu teritoriju, kas jau labiekārtota, darbā pieņemts cilvēks, kādreiz Līgonis atbalstījis arī skolēnu vasaras nodarbinātības pasākumus, bet pēdējos gadus pie darbīgiem pusaudžiem nav ticis, pāris pastrādājuši vien dažas nedēļas.

«Valmierā cilvēki ir entuziasma pilni un daudzi dara to, kas pašiem patīk, kas sabiedrībai vērtīgs un vajadzīgs. Man palaimējās, ka vietējie, manu audzēkņu vecāki to ne tikai pamanīja, novērtēja, bet arī pastāstīja,» tā paldies Līgonis pasaka par to, ka saņēmis arī Goda pilsoņa apbalvojumu, jo tas, protams, dod papildu stimulu darīt tālāk.

«Ja Gaujas krācēs es būtu domājis tikai par sportu un rezultātiem, varbūt rokas nolaistos, bet mani iedvesmo daba, sakārtota mūsu pilsēta, un man ir palaimējies, ka varu piedalīties, ka varu darīt aiz brīva prāta un ar prieku,» tā valmierietis Līgonis Bečers.

KOPĀ AR BĒRNIEM Gaujas viļņos. «Pati svarīgākā ir drošība,» saka pieredzējušais treneris Līgonis Bečers. Bilde tapusi sestdienā, kur Līgonis kopā ar saviem Valmieras sporta skolas audzēkņiem treniņā. No kreisās: Krišjānis Podiņš, Gabriela Tirzīte, Eduards Sloka, Ilze Bieziņa. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001