Kad satikāmies Valmieras SOS ciematā – vienā no vietām, kur Latvijā izveidots atbalsta centrs bērnus uzņemošajām ģimenēm, tu teici, ka, atskatoties uz aizvadīto gadu, tas bijis gana veiksmīgs.
Ir ļoti daudz darīts. Tapuši atbalsta centri, organizēti audžuvecāku un bērnu satikšanās pasākumi, ieviestas atbalsta programmas. «Plecs» ir kustība, kas strādā, lai ikvienam bērnam Latvijā būtu iespēja izaugt ģimenē, radot nepieciešamās pārmaiņas arī sistēmā, likumos un sabiedrībā, es teiktu, ka līdz elkoņiem esam bijuši iekšā visos notikumos, lai sekotu labas pārmaiņas. Ilgus gadus mēs stāvējām uz vietas, bet pašlaik labie notikumi veļas kā liela bumba… Ir sajūta, ka visi elpo līdzi, visi elpo vienā elpā. Zini, «Prāta vētras» koncertā bija tā spožā bumba, kas lēnām cēlās un cēlās augšup! Tas bija skaisti. Es priecājos, ka Latvijā ir izveidots liels resurss, kas turpina attīstīties, lai audžuģimeņu, aizbildņu un adoptētāju kustību atbalstītu.
Par «Plecu» atceramies pērnās Ziemassvētku akcijas «Dod Pieci!» sakarā, kad cilvēki saziedoja daudz, lai dotu iespēju bērniem augt ģimenē. Ja ne pie saviem, tad drošā vidē pie audžuvecākiem.
Sabiedrība ieraudzīja patieso situāciju, kāda ir valstī. Tas bija ļoti svarīgi. Arī akcija un medijos stāstītais. Arī institūcijas, baidoties no sabiedrības nosodījuma, mainījušas savu attieksmi un situācijas redz no dažādiem skatu punktiem. Biežāk mēs pārjautājam: vai tiešām nevaru bērnam palīdzēt? Sabiedrības uzmanība likusi iespringt. Un cilvēki kļuvuši atvērtāki. Pieredzējuši audžuvecāki dalās pieredzē, stāstos, kas mēdz būt gan sāpīgi, gan ļoti sirdi sildoši. Ir mums tagad ģimenes, kas aizdomājušās par iespēju kļūt par audžuvecākiem, ir, kas mācās un drīz uzņems bērnus, kas nesen uzņēmušas… Es sadarbojos ar audžuģimenēm Smiltenē, Rīgā, un tiešām katrā no jaunajām audžuģimenēm jau ir ievietoti bērni.
Bet cilvēki, kas atbalsta pārmaiņas, joprojām ir vajadzīgi.
Ir atvērtība, cenšoties bērniem palīdzēt, bet diemžēl bērnu, kam šis atbalsts vajadzīgs, arī mazāk nekļūst. Īpaši rudeņos to jūtam, jo bērni sāk apmeklēt izglītības iestādes, un atkal nāk tā ziņa, ka ir mazi un lieli, kam klājas pavisam grūti. Viņi bariem nāk uz gaismu, un tur nav par ko smaidīt, jo bieži šajās riska ģimenēs ir četri, pieci bērni un mamma gaida sesto… Kurai audžuģimenei ir tik liels iekšējais resurss? Mēs meklējam audžuvecākus no viena pagasta, novada, apkārtnes, lai varētu brāļus un māsas, kas visu laiku cits par citu rūpējušies, padalīt, bet lai viņi satiekas skolā, bērnudārzā, nedēļas nogalēs, lai šī bērnu saikne nepazūd.
BĒRNI vienkārši iekrīt sirdī, un nav nekādu baiļu, – tā valmieriete Sanita Kokenberga, kura labi zina, kā ir audzināt ģimenē dzimušos un arī tajā uzņemtos bērnus. Vajag daudz mīlestības un pacietības. Jāņa Līgata foto