«Cīruļu» daiļdārzā – flokšu ziedēšanas laikā
Par PVD Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītāja vietnieces LINDAS UGLANOVAS hobiju – dažādu dārza augu kolekcionēšanu – esam jau rakstījuši ne reizi, jo vienmēr tam bijis pamatots iemesls: te Linda Valmierā, Tērbatas ielā zālienā iepretī tirgum kārtējo reizi sarīkoja astilbju, dienliliju un liliju izstādes, te viņas daiļdārzs tika iekļauts Rūjienas tūrisma apskates vietu sarakstā, te atkal sakoptajā lauku sētā uzņemti īpaši viesi. Tā noticis arī šovasar – ciemos bijuši starpvalstu projekta «Dārza pērles» aprakstītāji – Igaunijas un Latvijas žurnālisti.
Būs jārok vēl!
Pēdējo reizi «Cīruļos»bijām pirms vairākiem gadiem, kad šo māju saimnieki topošajai flokšu kolekcijai apguva jaunu platību. Tad nu tagad, iesākot sarunu ar Lindu, vispirms ejam tieši turp. Saimniece rāda: «Lūk, cik bagātīgi pašlaik zied mana 140 šķirņu flokšu kolekcija! Man paveicies, jo darba dēļ nākas bieži braukāt pa Vidzemi, un tur arvien satieku ļoti darbīgus, uzņēmīgus cilvēkus, kas ne tikai sekmīgi vada savu biznesu pārtikas ražošanā, bet arī mīl skaistu un sakoptu vidi ap sevi vai savu uzņēmumu. Daļu no daiļdārza dekoratīvo augu kolekcijām esmu papildinājusi tieši šajās vietās, savstarpēji apmainoties ar stādiem. Flokši ir jaunākā no kolekcijām. Pavisam mūsu daiļdārzā ir vairāk nekā 200 dažādu sugu un nosaukumu augu. Visvairāk dienlilijas – jau ap 354 šķirnēm. Kur tad vēl agrie pavasara vēstneši, tad īrisi, astilbes, hostas, baltās un krāsainās lilijas, kā arī neskaitāmi retie, pat eksotiskie augi! Dārzu veidoju vairāk nekā divdesmit gadus, sākumā, kamēr bērni vēl bija mazi, tam nevarēju veltīt tik daudz uzmanības kā pēdējos gados. Nevarētu arī tik lielu ziedošo teritoriju uzturēt un arvien vēl puķu stādījumus paplašināt, ja nejustu ģimenes atbalstu. Mani čaklie, labie dārza rūķīši ir mamma Ligita un viņas māsa Māra, bet fiziski smagākos dārza darbus paveic ģimenes vīrieši.»
Kad, brienot cauri ziedošajam un reibinoši smaržīgajam flokšu laukam, Lindai vaicājam, sak, vai nu beidzot būs gana, jo izskatās, ka dārzā vairs brīvu vietu jauniem stādījumiem nav, atbilde patīkami pārsteidz: «Puķēm vienmēr vieta atradīsies! Lūk, te ir daudzi upenāju krūmi, bet upeņu ievārījumu ģimenē neviens vairs negrib ēst, tad nu – būs vien atkal jārok! Man flokšos patīk to daudzkrāsainība, košums, smaržas, ziedu lielumu, formu un arī actiņu dažādība. Floksis gan prasa arī uzmanību, tā lielākais bieds ir miltrasa. Ar to cīnos, paberot uz kātiem pelnus. Prieks, ka man ir izdevies sadabūt latviešu senāko flokšu šķirni balto ‘Sniedzi’, par kuru mēdz teikt: “Māju sen vairs nav, bet baltais floksis joprojām tur zied! Tāpat kā jasmīns, ceriņš un peonija – senie Latvijas lauku sētu augi!»
Katru dienu viens zieds
Kad esam nonākuši pie dienliliju iespaidīgajiem stādījumiem, kuri atrodas vairākās platībās, Linda par kolekciju saka: «Reti kura puķe atļauj, ka to stāda arī zem augļu kokiem! Mums tās ir apdobēs gan ap jaunajiem kociņiem, gan arī ap lielajiem ar kupliem vainagiem, un, rau, dienlilijas arī tur zied bagātīgi. Ne velti par šo augu mēdz teikt, ka tā ir inteliģento sliņķu puķe – pieticīga kopšanas prasībās, toties saimniekam katru dienu dāvā par vienam jaunam skaistam ziedu zvanam.» Un «Cīruļos” tie ir visdažādāko krāsu un formu, pat pildīti, kruzuļoti, daži arī smaržo pēc maijpuķītēm. Neesot tikai baltas un zilas ziedu krāsas, kas šai sugai nemēdz būt. Kolekcijā arī daudz ārzemnieču, jo lielu daļu modernāko šķirņu Linda ieguvusi no ASV selekcionāriem.
ZIEDU ROTĀ. Skats uz «Cīruļu» māju daiļdārza vidū. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv